Pašā vasaras vidū, no 9. līdz 13. jūlijam, kad Latvijā vajadzētu būt vissiltākajam laikam, Lubānas kultūras nama jauniešu deju kolektīvs „Žuburi" Lailas Ozoliņas vadībā piedalījās tautas deju festivālā „Stichting internationaal folkloristisch festival" Nīderlandē, Ziemeļholandes provinces pilsētā Shāgenā.
Nīderlande bieži tiek saukta par Holandi, lai gan patiesībā šis termins attiecas tikai uz divām Nīderlandes provincēm: uz Ziemeļholandi un Dienvidholandi. Mēs braucām uz Ziemeļholandi, tāpēc arī pilntiesīgi varam teikt, ka dejojām Holandē.
Ceļā devāmies Aiviekstes svētku balles izskaņā. Turpceļā pavadījām divas dienas. Šķita, ka ātri, kavējot laiku ar dažādām spēlēm un dziedot sev mīļas dziesmas, nokļuvām galamērķī, kur mūs laipni un draudzīgi sagaidīja Wijdenes deju kolektīva dalībnieki.
Kaut arī kopā braucām kā kolektīvs, šī brauciena pieredze katram izvērtās nedaudz citādāka, jo dzīvojām viesģimenēs. Tas deva iespēju iepazīt jaunus cilvēkus, viņu ikdienu, kultūru, ēdienus, kā arī klausīties nebeidzamos Holandes vecāku (kā mums mīļi patika viņus dēvēt) dzīvesstāstus. Interesanti, ka holandieši ir pati garākā nācija pasaulē. Vidējais augums Nīderlandē ir 182 cm (vīriešiem) un 170 cm (sievietēm). Tā tiešām ir!
Mūsu pirmā diena Holandē – ekskursija Amsterdamā – kanāli, interesanta arhitektūra ar šķībām mājām, ikdienas vide, šauras ielas un velosipēdi, velosipēdi, velosipēdi, no kuriem ar laiku iemācījāmies uzmanīties.
Festivālā mēs dejojām kopā ar nepāliešiem, indonēziešiem, puertorikāņiem, serbiem un, protams, arī mājiniekiem – holandiešiem.
Citu grupu dejas šķita pilnīgi citādākas nekā mums pierastās. Latvieši ar apbrīnu vēroja indonēziešu meiteņu roku kustības, serbu grūti uztveramos jauktā taktsmēra ritmus, nepāliešu greznos tērpus, karstasinīgos dejotājus no Puertoriko un mīlīgos holandiešu deju soļus. Guvām jaunus iespaidus, priekšstatus un atgādinājumu – lai arī mēs esam ļoti dažādi, dejas mīlestība vieno. To īpaši varēja just kopīgajā koncertu atklāšanas dejā, kuru dejoja visu dalībvalstu kolektīvi.
Četru dienu laikā mums bija deviņas uzstāšanās, lielākā daļa no tām uz galvenās festivāla skatuves sporta hallē. Divi koncerti bija arī citās vietās Shāgenā – kādā lielveikalā un krodziņā, kur, šķiet, tika piedzīvotas vienas no visspilgtākajām emocijām. Cilvēku, kas pārtrauca savas iepirkšanās gaitas, lai uz mirkli iepazītu latviešu kultūru, aplausi cēla spārnos. Lai arī grīda slīdēja un dejas ātras – 20 minūtes izdejojām „vienā elpas vilcienā".
Vienmēr ir patīkami dzirdēt atzinīgus vārdus par mūsu sniegumu, arī šoreiz sirdi sildīja jaukie vārdi par mūsu tautastērpu skaistumu un dejotprieku. Dzirdējām daudz labu vārdu par „deju, kur lec uz vienas kājas"(Govju kazaks). Latvieši šajā festivālā vēl nebija uzstājušies. Un no Baltijas valstu grupām, kas kādreiz piedalījušās festivālā, bijām visjestrākie!
Viens no festivāla sirsnīgākajiem brīžiem bija mūsu un Vijdenes dejotāju kopīgais vakars, kurā viņi mums mācīja holandiešu dejas, mēs viņiem – latviešu dančus. Holandieši mūs sveica ar sava reģiona tautasdziesmu, kuru klausoties atradām telefonos vārdus šai dziesmai latviešu valodā un divus pantus nodziedājām pretī – tā izrādījās mums zināmā „Mazā kaija". Ar sarunām, kopīgām dziesmām un dejām mēs pavadījām lielisku vakaru tulpju fermā, kas piederēja Vijdenes kolektīva prezidentam.
BBQ vakars. Festivālā bija noorganizēts ļoti jauks kopīgs atpūtas vakars brīvā dabā, nepiespiestā gaisotnē ar ēdieniem, dzērieniem un dažādām spēlēm. Vakara otrajā pusē, kad jau sāka palikt garlaicīgi (vismaz mums), gribējās uzdejot. Viss pasākums notika bez mūzikas. Mūsu ausij klusums nav īsti tīkams – nu vismaz padziedam, tā mēs nolēmām. Mārcim, kas bija mūsu akordeonists, divreiz nav jāsaka: ģitāra rokā – un klusiņām savā bariņā dziedam, kāds pārītis padejo, pamazām pievienojas arī dejotāji no citām grupām. Gala rezultātā mēs – atturīgie, kautrīgie un nosvērtie latvieši – noorganizējām kārtīgu zaļumballi ar latviešu dančiem. Dziedājām un dancinājām pārējos festivāla dalībniekus, kas ar prieku lēca mūsu Cūkas driķos, Plaukstiņpolku un citus dančus.
Festivālā mums bija arī iespēja apmeklēt ostas pilsētu Hornu. Senā pilsētas apbūve un piekrastē esošie buru kuģi veidoja skaistu ainavu. Sensenos laikos tulpes nekad neauga Nīderlandes teritorijā. Pirmie tulpju sīpoli tika importēti no Turcijas 1599. gadā. Kopš tiem laikiem valstī sākās tulpju „drudzis". Hornā redzējām māju, kura tika nopirkta par vienu tulpes sīpolu. 17. gadsimtā tie bija ļoti vērtīgi! Šajā pilsētā būtu vērts atgriezties, jo, salīdzinājumā ar Amsterdamas dinamiku, šeit mēs guvām patīkamu mieru.
Interesanti, ka liela daļa no Holandes teritorijas tika iegūta, nosusinot jūru. Apmēram puse valsts teritorijas, kur dzīvo ap 60% valsts iedzīvotāju, atrodas zem jūras līmeņa.
Mūsu atmiņā Holande paliks kā liels līdzenums ar pļavām, kurās ganās govis, zirgi, aitas, ar daudzajiem kanāliem, dzirnavām, kas senos laikos darbināja sūkņus ūdens pumpēšanai atpakaļ jūrā, šķībām brūnu ķieģelīšu mājām un gariem, sirsnīgiem cilvēkiem.
Piedalīšanās starptautiskajos deju festivālos mums vienmēr ir bijuši ārzemju braucieni ar lielu pievienoto vērtību. Allaž aizraujoši ir redzēt jaunas vietas, bet papildu gandarījumu redzētajām pilsētām, kuģīšu izbraukumiem vai suvenīru pirkšanai dod lepnums par Latviju un mūsu kultūru – dziesmām un dejām. Ir liels gods iepazīstināt citus ar mūsu dejām, tērpiem un tradīcijām, īpaši tad, kad pretī saņem neviltotus aplausus, sirsnīgus smaidus un pateicīgus vārdus. Šīs izjūtas ir nenovērtējamas, un tieši tāpēc Lubānas dejotāji turpina braukt uz šādiem pasākumiem.
Paldies mūsu pacietīgajiem un uzticamajiem mūziķiem – Teresijai, Kristiānai, Inesei un Mārcim, paldies šoferiem, kas mūs veiksmīgi nogādāja visās nepieciešamajās vietās. Liels paldies mūsu ģimenēm, vecākiem un Lubānas novada pašvaldībai par finansiālo atbalstu. Mūsu dalību festivālā Ziemeļholandē līdzfinansēja arī Valsts Kultūrkapitāla fonds.
Neizmērojams paldies jāsaka mūsu vadītājai Lailai. Bez viņas uzņēmības nekas nebūtu iespējams. Šāda brauciena organizēšana nebeidzās ar darbu mēģinājumos. Un jāatzīst, ka viss izdevās un bija noorganizēts lieliski.
Paldies par pacietību, iecietību, toleranci, mīlestību, sirsnību un atbalstu, ko cits citam sniedzām, varam pateikt arī mēs viens otram! Un lai šis brauciens nav pēdējais!
Festivāla dalībnieku domas apkopoja „Žuburu" dejotājas
BEĀTE un RENĀTE OZOLIŅAS
02.08.2019.