6. aprīlī Madonā notiekošo Grāmatu svētku ietvaros norisinājās Latvijas Bankas un „Latvijas Avīzes" rīkotā diskusija „Reģionu sarunas par labklājību".
Latvijas Banka rīko diskusiju ciklu visos Latvijas reģionos, lai ar iedzīvotājiem, pašvaldību līderiem, uzņēmējiem diskutētu par to, kā vairot ikviena iedzīvotāja un valsts turību kopumā. Madonā organizētās un „Latvijas Avīzes" žurnālista Ivara Bušmaņa vadītās diskusijas tēma bija – „Kāpēc par līdzīgu darbu Latvijā saņem daudz mazāk nekā Vācijā?". Diskusijā, kurā, aktīvi uzdodot jautājumus un paužot viedokli, iesaistījās arī Madonas iedzīvotāji, piedalījās Latvijas Bankas (LB) valdes locekļi Harijs Ozols un Jānis Blūms, bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste un Madonas novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs.
Diskusijas ievadā Ivars Bušmanis klātesošo vidū veica aptauju, lūdzot madoniešus novērtēt, kas, viņuprāt, ietekmē to, ka Latvijā par līdzīgu darbu tiek saņemta mazāka alga nekā Vācijā. Sākotnēji tika doti četri varianti – „mazāk strādājam", „Latvijā vājākas arodbiedrības", „Latvijā iedzīvotājiem mazāka pirktspēja" un „mūsu ir skaitliski mazāk, līdz ar to produktu un pakalpojumu pircēju ir mazāk". No publikas izskanēja vēl divi varianti – „nemākam, kā nākas, strādāt" un „pārāk uzpūsta un neracionāli strādājoša valsts pārvalde". Tieši pēdējais variants guva lielāko balsu skaitu.
Lielākām algām nav priekšnosacījumu
Cenšoties rast atbildi uz diskusijas tēmu, Uldis Rutkaste noraidīja vairākas no versijām. Lielākā vidējā alga ir Luksemburgā, kas ir krietni vien mazāka valsts par Latviju, līdz ar to arguments, ka zemo atalgojumu veicina mazais iedzīvotāju skaits, nav pamatots. Arī arodbiedrības Latvijā līdzīgi kā citviet cīnās par to, lai pēc iespējas lielāka daļa no jaunradītās vērtības tiktu izmaksāta darbiniekiem algās. Statistika liecina, ka tie kopumā ir aptuveni 60%, kas ir vidējais Eiropas valstu rādītājs, līdz ar to var uzskatīt, ka arī arodbiedrības nav būtisks faktors. Labklājības līmenis, kas ir tieši saistīts ar iedzīvotāju pirktspēju, jau ir būtiskāks priekšnosacījums.
– Kādēļ uzņēmumi nevar saviem darbiniekiem Latvijā vienkārši sākt izmaksāt lielākas algas? Atbilde ir, ka tautsaimniecībā nevar maksāt lielākas algas, nekā ir darba ražīgums. Ja tas notiks, uzņēmumiem izmaksas augs straujāk nekā ieņēmumi, un tie bankrotēs. Tautsaimniecībā darba ražīgums ir atkarīgs ne tikai no paša darbinieka darba ražīguma, bet no visas tautsaimniecības ražīguma, kam mēs katrs kā indivīds esam piesieti. Ja kopumā ražīgums ir zems, nevaram cerēt uz labām algām arī katrs individuāli, – skaidroja Uldis Rutkaste.
Jautājums, kā celt darba ražīgumu, ir vienkārši atbildams, bet grūti īstenojams. LB pārstāvis akcentēja, ka, daudzuprāt, darba ražīguma celšana saistās ar kāda konkrēta darba efektīvāku veikšanu. Piemēram, grāvi var rakt viens cilvēks ar lāpstu un viens cilvēks – ar ekskavatoru. Rezultāts būtiski atšķirsies. Taču, pēc Ulda Rutkastes domām, mums Latvijā vajadzētu pārkārtot savu domāšanu – nevis jāiegulda līdzekļi jaunu iekārtu iegādē, lai efektīvāk veiktu to, ko jau esam veikuši, bet gan jāmeklē citas darbības jomas, kurās darbojoties peļņa būs lielāka. Tas gan nozīmē ne tikai izmainīt savu domāšanas veidu, bet arī raudzīties ārpus valsts robežām, identificējot, kādi pakalpojumi citu valstu patērētājiem ir nepieciešami un ko dara konkurenti.
– Mazu un lielu valstu stratēģijas ir atšķirīgas. Mazām valstīm ir jo īpaši svarīgi būt konkurētspējīgām ar savu saražoto, – pauda LB Monetārās politikas pārvaldes vadītājs.
Pēc viņa domām, arī arguments, ka Latvijā darbinieki būtu slinkāki, nav pamatots. Latvijā nodarbinātie vidēji strādā ilgāk nekā vidēji Eiropā.
– Mēs esam strādīgi, taču tas, ko mēs darām, neļauj gūt augstus ieņēmumus, citiem vārdiem sakot, ražojam preces ar zemāku pievienoto vērtību, – uzsvēra Uldis Rutkaste.
LB pārstāvis raksturoja, ka Latvijas eksportpreces ir mazāk vērtas, nekā Vācijas un citu Rietumvalstu, kuru uzņēmumi strādā nozarēs, kuru produkcijai ir lielāka pievienotā vērtība. Latvijas uzņēmumi lielākoties eksportē koksni, tekstilu, mēbeles un pārtiku, savukārt Vācijas eksportā lielākais īpatsvars ir ķīmiskajai rūpniecībai, transportam, mašīnbūvei un elektroprecēm. Arī Latvijai, ja vien vēlamies celt labklājības līmeni un pietuvoties Rietumvalstīm, ir jākāpina eksportspēja šajās jomās.
Trūkst talantu
Diskusijas gaitā daudz laika tika veltīts vienam no būtiskākajiem priekšnosacījumiem, lai Latvija spētu attīstīt ražošanu virzienos, kas dos lielāko atdevi, – proti, izglītotiem cilvēkiem.
– Lai ražotu gudrāk, jābūt zināšanām un talantiem. Lai ražotu kaut ko jaunu un unikālu, jābūt idejai un spējai ideju realizēt. Visā pasaulē ir salīdzinoši maz cilvēku, kuri spēj radīt jaunas idejas. Latvijā, salīdzinot ar citām valstīm, šo talantu – skolēnu ar izcilām sekmēm – ir ļoti maz. Igaunijā situācija ir krietni vien labāka. Centralizēto eksāmenu rezultāti neuzlabojas, un zināšanu līmenis gadu gaitā samazinās. Kādēļ tā? Kāds teiks, ka vaina ir nepietiekamajā finansējumā, taču, ja paraugāmies, cik daudz no valsts budžeta tiek atvēlēts izglītības sistēmai, Latvija ir pirmajā vietā Eiropā. Manuprāt, būtiskākā problēma, kas neļauj sasniegt labu rezultātu, ir tā, ka kopumā izglītības sistēmai tērējam lielus līdzekļus, taču tērējam tos, uzturot plašu skolu infrastruktūru. Maksājam daudziem, bet katram pa mazumiņam. Esam arī pirmajā vietā Eiropā rādītājā, cik daudz ir skolotāju uz kopējo skolēnu skaitu. Tas nozīmē to, ka skolotāju ir daudz, taču nespējam viņus pienācīgi atalgot. Skolotāja atalgojums ir būtisks motivējošs faktors skolu sistēmā. Ja paraugāmies uz jaunajiem skolotājiem, kas uzsākuši darbu skolās, redzam, ka daudzi no viņiem paši skolu beiguši ar viduvējām vai pat sliktām sekmēm. Tas nozīmē, ka šādas viduvējas zināšanas viņi nodod tālāk tiem skolēniem, kurus māca. Varbūtība, ka šādos apstākļos radīsies jauni talanti, ir zema. Izglītības un zinātnes ministrija šobrīd aktīvi strādā pie skolu tīkla optimizācijas, un tas ir neizbēgami, ja vēlamies uzlabot izglītības sistēmu kopumā. Stāsts nav tikai par pamata vai vidējo izglītību. Tikpat viduvēja izglītība tiek iegūta arī augstskolās. Augstskolu topā krietni vien atpaliekam no Lietuvas, nemaz nerunājot par Igauniju.
Bijusī Madonas pilsētas vidusskolas sporta skolotāja uzsvēra, ka problēmas rada arī lielais kavēto stundu skaits. Nereti stundu laikā ielās var redzēt daudz bērnu, kuriem tobrīd būtu jāatrodas skolas solā. Tas neveicina zināšanu apguvi.
Ivars Bušmanis izglītības tēmas kontekstā vērsās arī pie Agra Lungeviča, vaicājot, vai domes priekšsēdētājs spēj iedomāties situāciju, ka pašvaldība izsludina konkursu uz skolotāja vietu ar algu 3000 eiro.
– Šobrīd šādu situāciju iedomāties ir grūti, taču ceru, ka tāds brīdis pienāks, un tas arī būtu pareizais ceļš, lai sasniegtu to izglītības kvalitāti, par kuru šodien runājam. Savulaik augstskolā, studējot Eiropas valstu attīstību, pētot, kā Īrija, Portugāle un Grieķija ieguldīja struktūrfondu līdzekļus, atklājām atšķirību – Īrija ieguldīja darbaspēka un cilvēku resursos, savukārt Portugāle un Grieķija – infrastruktūrā. Tagad redzam, ka ieguldījums cilvēkresursos, tai skaitā izglītībā, ir sniedzis lielāku atdevi. Arī Latvijai no šiem piemēriem būtu jāmācās, – minēja Agris Lungevičs.
Uldis Rutkaste piekrita, ka šo trīs valstu piemērs ir ļoti ilustratīvs, un diemžēl Latvija struktūrfondus izmantojusi galvenokārt infrastruktūras objektos, lai gan ir bijušas arī efektīvas atbalsta programmas uzņēmumiem, kas būtiski ļāvušas celt uzņēmumu ražīgumu.
Diskusijas apmeklētājs Andris Ozoliņš, komentējot Latvijas ekonomisko attīstību, norādīja, ka par to var runāt tikai pēdējos astoņos gados, jo padomju periodā tautas resursu noplicināja deportācijas un kolektivizācija. Arī pirmajos gados pēc brīvvalsts atjaunošanas par valsts ekonomikas attīstību runāt nevar, un to progresu, kas bija, sagrāva 2008. gada krīze, no kuras atkopties Latvija sāka vien 2010. gadā.
– Kā gan šādos apstākļos mēs varam Latviju salīdzināt ar Vāciju? Mūsu valsts ekonomiskās attīstības panākumu ķīla visus šos gadus ir bijuši Eiropas struktūrfondi, bez kuriem mēs dzīvotu daudz citādāk, tādēļ ir interesanti – kā valsts domā attīstīties pēc 2020. gada, kad Latvijai pieejamo struktūrfondu apjoms būs krietni vien mazāks? – vaicāja Andris Ozoliņš, kuru interesēja arī valsts plāni attiecībā uz Latvijas pilsoņu reemigrāciju.
Zelta rezerve
Diskusijas noslēgumā Harijs Ozols plašāk informēja par to, kādas funkcijas pilda un pakalpojumus sniedz LB. Madonieši bankas pārstāvjiem arī uzdeva jautājumus gan par vidējās algas aprēķināšanu valstī, gan par to, vai, redzot banku problēmas, nevajadzētu veicināt krājaizdevu sabiedrību veidošanu. Jautāts tika arī par vairāk nekā 300 miljonu eiro vērtajām LB zelta rezervēm un cik izmaksā to uzglabāšana Lielbritānijā.
– Parasti saistībā ar zelta rezervēm mums uzdod divus jautājumus. Pirmais – vai tās Latvijai vispār ir? Zinu, ka līdzīgs jautājums tiek uzdots arī citu valstu nacionālajām bankām. Vācija pat bija spiesta daļu no zelta pārvest, lai pierādītu, ka viss ir kārtībā. Arī ar mūsu zeltu viss ir kārtībā, un tas glabājas Lielbritānijā. Otrs jautājums ir par tā pārdošanu. Jāsaka, ka zelta, kas sākotnēji bija nepieciešams kā segums nacionālajai valūtai, funkcija ir mainījusies. Šobrīd tam piemīt psiholoģiski emocionāla un arī politiska nozīme. Savulaik iedzīvotāji nesa savas zeltlietas, ko valsts, kas tolaik veidojās pati un veidoja arī valsts institūcijas, pārkausēja zelta stieņos. Līdzīgi ir bijis arī ar citu valstu bankām, un šīs emocionālās nozīmes dēļ zelts arī netiek pārdots, – skaidroja LB valdes loceklis Jānis Blūms.
10.04.2018.