Katram cilvēkam ir kāda sev tuva nodarbe, aizraušanās vai hobijs. Citam tā ir mūzika, citam dejas, citam rokdarbi. Barkavietei Ingai Zvirgzdiņai tā ir gleznošana.
Aicināju viņu uz sarunu, lai noskaidrotu, kas viņasprāt ir māksla, kas viņu pamudināja to darīt un arī viņas nākotnes plānus.
– Iesākumā nedaudz pastāsti par sevi.
– Dzimusi esmu Līvānos, mamma nāk no Atašienes puses, tēvs no Varakļāniem, tā ka esmu tīra latgaliete. Tā nopietni ar zīmēšanu aizrauties nebija domas, bet tad pieteicās dēls un man viņam vajadzēja visādus ķiņķēziņus zīmēt, un tad es tā padomāju – kāpēc to tā nopietni nepamēģināt. Nedaudz nopietnāk sāku ar to, ka bērnudārzam biju uztaisījusi pie sienas pieliekamo zīmējumu. Uzzīmēju lielu koku, ar putniem, vāverēm un visādām puķītēm. Pēc kāda laika man viena paziņa piedāvāja būt par ilustratori grāmatām viņas izdevniecībai. Un tad jau sāku domāt kaut ko pati. Sākumā bija doma par apsveikuma kartītēm, bet tā doma līdz galam nenobrieda. Dēls taisīja youtube kanālu, un izdomāju, ka man arī vajag ko tādu pamēģināt. Pamazām zīmēju, no sākuma uz mazākiem formātiem un tad pārgāju uz lielajiem. Lielākais formāts līdz šim ir bijis 50 × 60, tas bija speciāls pasūtījums kāzu jubilejai. Pēc tam tiku pārsteigta ar izstādes piedāvājumu tepat Barkavas bibliotēkā. Tur izstādē bija 10 gleznas, bija doma uztaisīt arī portretu, bet nepaspēju. Cerams, to uz nākamo izstādi paspēšu.
– Kādi ir tavi hobiji ārpus gleznošanas?
– Datorspēles (smejas). Ziemā vēl lasu grāmatas, bet kārtīga relaksācija vasarā ir darbi mazdārziņā vai siltumnīcā.
– Cik ilgi tu jau nodarbojies ar gleznošanu?
– Ja tā ļoti nopietni, tad apmēram gadu, bet paši pirmie iesākumi jau no bērnības. Ja citi vezumā krāva sienu, tad es zīmēju to vezumu ar visu zirgu blakus. Atceros, vienreiz zīmēšanas bloks netīšām bija paņēmies līdzi uz skolu. Klasesbiedrenes ieraudzīja un metās rādīt skolotājai, jo viņām patika, bet man tāds kauns palika. Nodomāju – ko tagad man teiks. Bet pēc tam tāds pārsteigums, ka visiem patika. Bērnībā bija arī doma mācīties par zīmēšanas skolotāju, bet sapratu, ka es skolā negribu strādāt, jo tur vairāk ir birokrātija nekā pati mācīšana.
– Kas pamudināja sākt nopietnu gleznošanu?
– Kā jau teicu, dēlam bija jāzīmē, viņš arī ir mana iedvesma. Nedrīkstu no viņa atpalikt.
– Vai ir bijušas reizes, kad kaut kas nav sanācis vai nav arī iedvesmas?
- Ir! Dažreiz stundām ilgi sēžu un domāju – kā lai uztaisa to, ko es gribu, jo man acu priekšā ir, bet uz papīra nekas nesanāk. Citreiz man ir divas vai trīs kārtas ar krāsu, kamēr beidzot panāku vēlamo rezultātu. Vispār tas ir bieži, no desmit gleznām vismaz trīs tā sanāk.
– Kur rodas iedvesma gleznām?
– Iekšējās emocijas iet uz āru. Ir kaut kāds mirkļa impulss un tad man to vajag zīmēt. Citreiz ir bijis, ka sapnī kaut ko redzu.
– Ko ir visvieglāk uzzīmēt?
– Vieglāk ir zīmēt savu izdomāto un iecerēto attēlu, jo tad ir brīva iespēja izpausties, tad es varu veidot savu fantāziju pasauli vienalga kādu. Bet ja cilvēki kaut ko konkrētu pasūta, tad ir grūtāk, jo jāzīmē, kā cits vēlas. Man liekas, ka labāk sanāk tie zīmējumi, kas nāk no manas iekšējās pasaules.
– Kā tu ar saviem vārdiem raksturotu mākslu?
– Cilvēka jūtu un emociju izpausme vizuālā veidā. Ja to patur iekšā, cilvēks sadeg. Tas ir jālaiž laukā. Citi izrunājas ar draudzenēm, citi raksta dzeju vai izpaužas mūzikā. Arī es kādreiz rakstīju dzejoļus, tagad mazāk. Caur papīru var vairāk izteikt to, ko vēlies, un var ļaut cilvēkiem padomāt, ka tur vēl kaut kas ir apakšā. Izstādē man bija glezna ar raudošu actiņu. Citi domāja, ka tā ir prieka asara, citi vēl kaut ko, bet es paskaidroju, ka tas ir kā iekšējais kliedziens. Parasti uz āru mēs neko neizlaižam, sakām, ka viss ir labi, bet varbūt katram iekšā ir kas tāds, ka nedaudz grauž.
– Kā tev šķiet, jebkurš var gleznot?
– Jā! Apmēram 80 reižu vajag uzzīmēt vienu un to pašu, kamēr roka saprot, ka tā ir pierasta lieta un ka tam tā jābūt. No katra cilvēka ir atkarīgs, cik tehniski pareizi tas būs un cik ļoti tur iekšā ir ielikta dvēsele, bet prasmi iemācīties var katrs.
– Vai gleznošana var būt kā darbs?
– Es nesaskatu izaugsmes iespējas Latvijā tieši ar gleznām. Madonas tirgū esmu redzējusi, ka lielā izmēra gleznu ar eļļas krāsām un rāmīti pārdod par 25 eiro. Tur neatmaksājas ne materiāls, ne darbs. Es ļoti ceru, ka ekonomiskā situācija valstī uzlabosies. Domāju, ka gleznošanu vairāk novērtē ārzemēs, tur arī ir citas finansiālās iespējas. Bet darbs tas noteikti var būt.
– Kādi ir tavi nākotnes plāni attiecībā uz gleznošanu?
– Ir doma ar gleznām startēt kaut kur ārzemēs.
– Kā ir apvienot gleznošanu ar ikdienas dzīvi?
– Ļoti grūti, jo iedvesma atnāk tikai vēlu vakarā. Citi jau aiziet gulēt un ir neapmierināti, jo es vēl esmu augšā un zīmēju. Pusi nakts nosēžu pie gleznām, un tad nākamajā dienā neesmu izgulējusies. Tagad paralēli mācos arī koledžā, pēc tās esmu izpumpēta. Nav tā, ka man nepatīk sabiedrībā atrasties, bet ne pārāk ilgi, citādi pēc tam esmu kā izspiests citrons.
– Kāds novēlējums jaunajiem māksliniekiem vai cilvēkiem, kas vēlas pamēģināt gleznot?
– Nevajag klausīties citos, kuri saka, ka nav talanta vai nesanāk. Obligāti arī nevajag iet mākslas skolā, jo es neesmu gājusi. Ja es būtu mācījusies, iespējams, mācītu tagad arī citus un varbūt man arī būtu labāka kvalitāte gleznām un būtu vieglāk, bet laiki mainās. Nedrīkst dzīvot pēc veco laiku uzskatiem – ja būšu mācījies to, tad varēšu strādāt tikai to. Ja tā ir sirdslieta, tad tici, un noteikti kaut kas sanāks, pat ja darbi jāsūta uz ārzemēm. Es esmu Latvijas patriote, citur dzīvot negribu, bet gribu atrast iespēju, kā nopelnīt citur. Bet tērēt naudu šeit, Latvijā. (Smejas.)
03.03.2020.