Mājas senais nosaukums ir "Ozolkalns", bet, tā kā šāds nosaukums Sarkaņu pagastā ir vairākām mājām, Zemesgrāmatā tika ierakstīts "Libes Ozolkalns". Toties Līgai Kubai nebija šaubu, ka aušanas un rokdarbu darbnīcai jāizvēlas nosaukums "Ozolkalna klēts", kas arī norāda ēkas vēsturisko piederību.
Uzaicināta pastāstīt par klēti, kur iekārtota aušanas un rokdarbu darbnīca, saimniece atcerējās: – Šo māju savulaik, 1983. gadā, iegādājāmies vietas dēļ. Aiz klēts auga dižozols, lejā – Libes upīte, vietu sauca "Ozolkalns", un sakritība – mans meitas uzvārds bija Ozoliņa, esmu ienācēja no Mārupes. "Ozolkalna klēts" ir izveidota ēkā, kur patiešām kādreiz bija klēts, tikai ļoti nolaistā stāvoklī. Klēti vajadzēja saglabāt, jo apakšā – liels pagrabs. Jumtu nomainījām pirms dažiem gadiem, bet domas par telpas speciālu izmantošanu nebija. Notīrot vecās sijas, noēvelējot senās grīdas dēļus, siltinot, radot guļbūvi, klētij dota jauna dzīve un pielietojums, jo tā bija jau grausts. Tā ir vesela pasaule, kas tagad izveidota. Kaut vēl vadu arī pirmsskolas vecuma bērnu deju kolektīvus Cesvaines PII, vingrošanu Cesvainē un Dzelzavā, man jau gribas arvien vairāk laika pavadīt "Ozolkalna klēts" atmosfērā.
Uz jautājumu par to, kā radās ideja par aušanas un rokdarbu darbnīcas izveidi, Līga Kuba atbildēja: – Audu pie dēliem gaterī, bet paplašinoties viņiem vajadzēja to telpu, kaut ārā nedzina. Kad paliku bez savas aušanas telpas, ienāca prātā, ka jāuzraksta projekts Madonas novada pašvaldības konkursam "Madona var labāk!". Projektu uzrakstīt palīdzēja, bet nevienam par to neteicu, nezinot, vai to atbalstīs. Viss aizgāja tik ātri, un tagad varu atklāt – ir izveidota aušanas un rokdarbu darbnīca, kas ir piemērota dzīvesveidam, kādu pati vēlos.
Ar aušanu Līga Kuba sāka nodarboties tikai pirms trim gadiem, apmeklējot kursus, ko vadīja Anete Karlsone Sarkaņu bibliotēkas telpās, mācot aust jostas. – Mani uzaicināja Irina Bačuka. Nebija domas braukt, bet iegadījās brīva sestdiena, un aizbraucu, jo visu laiku patīk apgūt ko jaunu, un intereses mainās. No vairāk nekā 20 dalībniecēm, kuras apmeklēja kursus, esmu no tām nedaudzajām, kas jostas auž. Pārējās noauda ko sev, un viss. Es arī teicu, ka stellēs nekad nesēdēšu, ka man to aušanu nevajadzēs. Taču mana mazmeita, atbraukusi no Rīgas, aizbrauca līdzi uz Sarkaņu Amatu skolu un noauda divas lupatu sedziņas. Nodomāju – ja viņa to var, arī man ir jāvar. Sāku ar jostu aušanu, pārējo ierādīja Inese Mailīte, un skolā sāku ar Viļumsona stellēm, kas iemācīja pacietību, jo nebiju no tām, kas var stundām sēdēt un ko ķibināt. Vajadzēja apgūt krāsas, un tagad krāsu terapija ir mana ikdiena. Dzijas iegūstu barterā. Kādreiz dēls audzēja aitas, tagad paziņas no Mētrienas puses dod aitu vilnu, kas jāaizved uz Sunāksti un jāapmaina pret dziju. Jostām dziju vedu no "Limbažu tīnes", – atklāja klēts saimniece.
Īpašs stāsts Līgai ir par stellēm: – Stelles "Ozolkalna klētij" izgatavoja vīrs Ēriks, kas nav galdnieks. Interesanti, ka nekur, nevienā grāmatā nevienām stellēm nav doti izmēri, jo agrāk katrs prasmīgs vīrietis taisīja stelles savai audējai. Vīrs izgāja cauri visam, arī paminu siešanai. Lai tos briesmīgos striķus sasietu, jābūt neizmērojamai pacietībai. Viņš atjaunoja arī lielo lādi, kur savā laikā tika glabāti graudi, bet tagad –
mani audumi. Lādē vēl atradās kurpju piegrieztnes un spogulītis no tā laika, kad te dzīvoja iepriekšējie saimnieki. Mēbeles klētij piedāvāja, un vecie skapji, kumode ir ar savu stāstu un vērtību. Vecās tītavas ir atrastas māju bēniņos un notīrītas, sākušas otru dzīvi. Arī jaunības instrumenta – flīģeļa – fragments ir atradis vietu klētī.
"Ozolkalna klēts" apmeklētāju uzmanību saista tautiskās jostas, kas ir noaustas pa vakariem, skatoties televizoru, un nav divu vienādu jostu. Arī visu pārējo audumu un tautisko brunču raksti neatkārtojas.
"Ozolkalna klēti" pēc iekārtošanas pirmā novērtēja ģimene, kam Līga ir pateicīga par atbalstu un palīdzību. Izaudzināti trīs dēli, viņu ģimenēs kopā aug seši mazbērni, visi atrodas tuvumā, nekur nav aizceļojuši.
– Savā darbnīcā piedāvāju aust arī citām interesentēm. Ilze Eriņa ir pirmā, kas te strādāja, noauda brunčus un vesti. Viena pati trijās stellēs taču nevaru strādāt. Iespēju ir daudz, un tas būs piedāvājums – iegādāties, aust pašām. Mana doma ir rudens un ziemas vakaros organizēt ģimeņu vakarēšanu ar pasakām, teikām, ko lasīt bērniem, pīņu pīšanu, rokdarbiem. Jo tas kalpotu sevis sakārtošanai. Tas ir mans jaunatrastais dzīvesveids, sevis piepildījums, un esmu laimīga, jo daru, ko gribu, kā gribu un kad gribu, – atzina Līga.
Jautāta, vai sauklis, ka Latvijas simtgadē katrai sievietei vajadzētu savu tautastērpu, ietekmē rokdarbu celšanu saulītē, Līga dalījās savās domās: – Tā atkal ir kampaņa, un sauklis "Katram savu tautastērpu!" ir uzspiedošs. Cilvēki jau paši meklē savas saknes, un visi nebūs kosmopolīti. Ja kaut kam nepiederam –
neesam nekas, izšķīstam. Arī tautastērpu atdarināt nevajadzētu, jo arī vēstures dati ir pretrunīgi. Mums ir jāizmanto raksturīgās krāsas un jātērpjas mūsdienīgā tērpā. Piemēram, jostas var uzsiet arī virs linu svārkiem. Mani austie vilnas brunči ir apliekamie, der katram, ar tiem eksperimentēju, kaut arī arheoloģiskajās variācijās.
Par "Madona var labāk!" atbalstīto projektu Līga Kuba sacīja: – Ēka ir saglabāta, un to, kas ir paveikts, nevar izmērīt nekādā naudā. Šī vide ir jābauda.
09.02.2018.