Daces Dreijas un Andreja Krivicka ģimenē aug četri bērni dažādos vecumos. Divi no viņiem mācās attālināti. Kā norāda ģimene, šis laiks ir sarežģīts, reizēm pat nomācošs, tāpēc ar nepacietību tiek gaidīts pavasaris un aktīvi sekots līdzi notikumiem valstī ar cerību, ka drīz viss mainīsies.
Dace un Andrejs atzīst, ka šis gads zem kovida zīmes bijis izaicinājumiem pilns.
– Dēls šajā mācību gadā mācās 10. klasē, meita rudenī uzsāka mācības 1. klasē. Pagājušajā gadā, kad tikko sākās attālinātais mācību process, bija daudz jautājumu – kā viss norisināsies, kas mums jādara? Viss bija nezināms, pat nesaprotams. Cīnījāmies un šajā mācību gadā darām to pašu. Dēlam šogad vieglāk – pirmā pieredze, attālināti mācoties, jau bija. Vienīgi žēl, ka nebija izlaiduma. Tas ļoti tika gaidīts, tomēr nozīmīgs notikums jaunieša dzīvē, – skumji nosaka Dace. – Meitai mācības attālināti sākās pēc Ziemassvētku brīvdienām. Nesapratām, kas jādara, kā tas viss notiks. Sākums bija visnotaļ interesants. Klases audzinātāja sarīkoja mums tiešsaistes stundu, lai visi sanāktu kopā un saprastu, kā tad tālāk attālinātais mācību process norisināsies, kas mums kā bērnu vecākiem jādara. Tiešām liels paldies jāsaka 1.a klases audzinātājai Daigai Gailumai par pretimnākšanu, sapratni, paskaidrojumiem, kas un kā mums turpmāk jāveic. Pirmklasniecei vairāk dod darbus uzdevumi.lv. Ir arī tādi uzdevumi, kurus bērns neizprot, tad nākas izskaidrot radoši, piemēram – kas ir algoritms? Tiešsaistes stundas ir trīs reizes nedēļā latviešu un angļu valodā un ir arī matemātikā. Daudz mācāmies no „Mana klase", kur videopamācībās apgūst jaunu vielu. Protams, gadās, ka nesaprot, tad atkal nāku palīgā ar citu skaidrojumu. Tāpat sākumā bija satraukums par viedierīcēm, interneta kvalitāti. Mums jau sākotnēji bija divi datori, līdz ar to bērniem ierīces ir nodrošinātas. Vienīgi mēdz būt problēmas ar internetu. Kā jau tehnika, tā mēdz arī saplīst. Tā gadījās arī ar lielā dēla datoru. Lai nekavētu mācību procesu un to nodrošinātu pilnvērtīgi, izmantojām skolas piedāvāto datoru. Tomēr tā bija liela atbildība, un sava manta ir sava, tāpēc pie pirmās iespējas dators tika salabots. Lielais bērns strādāja vasarā, sakrājot nodokļu naudu, sanāca saremontēt datoru.
Šis laiks pārdzīvojumiem bagāts ir ne tikai bērniem, bet arī vecākiem. Attālinātais mācību process, darbs prasa stiprus nervus un spēku.
– Meitai šis ir grūts laiks. Ļoti grib uz skolu, saka, ka grib samīļot skolotāju un satikties ar klasesbiedriem. Klātienes mācībām tomēr ir ļoti būtiska nozīme ne tikai zināšanu apguvē, bet arī socializējoties ar citiem bērniem. Dēlam ir vieglāk izprast šo situāciju, apzinās, kāpēc tā notiek. Cītīgi mācās, lai būtu labas sekmes. Viņam gan grūtāk no rītiem piecelties, bet tas noteikti būtu nemainīgi arī tad, kad jādodas uz skolu. Ikdienā mācību procesā vairāk jāpalīdz meitai, lielais bērns galā tiek ļoti labi. Pat reizēm pabrīnos par sapratni. Ļoti liela loma šajā laikā ir arī skolotājiem, komunikācija ir laba, un tas ir pats galvenais, – uzsver Dace. – Palīdzēt, iesaistīties mācību procesā varu vairāk, jo pati šobrīd esmu dekrēta atvaļinājumā. Nezinu, kā būtu, ja joprojām strādātu. Manuprāt, tas būtu ļoti sarežģīti. Šobrīd daudzi vecāki to izjūt, cenšas, raujas uz visām pusēm, lai ģimenei būtu labi. Paši emocionāli sagrauj sevi. Nenoliegšu, arī man reizēm uznāk pilnīgs spēku izsīkums, pat depresija. Bet tad ir jāsaņemas un jāturpina palīdzēt. Šobrīd ļoti gaidām pavasari, lai vairāk laika varam pavadīt ārā, kopīgi darbojoties.
Daces un Andreja ģimene ļoti seko līdzi visiem notikumiem valstī un pašvaldībā, kas saistīti gan ar ārkārtējo situāciju, gan mācībām un arī atbalsta pasākumiem.
– Mēs vienmēr sekojam līdzi, zinām, kuras ir drošās pašvaldības, kur atsākās mācības klātienē. Diemžēl Madonas joprojām šajā sarakstā nav. Kad izstāstu to meitai, atkal saskumst. Īstenībā ļoti gaidām, kad saņemsim šādas pozitīvās ziņas. Cerams, ka nākamais mācību gads tomēr būs klātienē un bērni pilnvērtīgi apgūs mācību vielu, apmeklēs pulciņus un varēs tikties ar draugiem, – cerīgi nākotnē raugās Dace. – Lielu atbalstu ikdienas rūpēs par ģimeni saņemu arī no vīra. Lai gan viņš ikdienā strādā, un citreiz pat gadās, ka jāstrādā papildu maiņas, jo ar kovidu saslimis kāds kolēģis, atbalsts ir liels. To pašu varu teikt arī par Madonas novada pašvaldības atbalstu skolēniem. Vecākajam dēlam attālināto mācību laikā paņemam naudiņu, bet pirmklasniecei ved pārtikas pakas. Ar to saturu esam ļoti apmierināti. Pakas ir ļoti bagātīgas, un viss ikdienas maltītēs arī tiek izmantots. Mazākais dēls turpina apmeklēt pirmsskolas izglītības iestādi. Liels prieks ir arī par vienreizējo valsts pabalstu 500 eiro par katru bērnu. (Par vecāko dēlu pabalstu jau esam saņēmuši.) Šī kovida situācija ir sarežģīta. Ikvienam ir grūti, katram sava situācija. Mēs esam ļoti priecīgi un pateicīgi par šo atbalstu. Valsts pabalstu ieguldīsim remontdarbos, vannasistabas un tualetes izbūvei, kas jau sen ir iesākts, bet nav pabeigts. Šobrīd liels satraukums ir arī par apģērba iegādi. Bērni aug strauji, apģērbs ir nepieciešams, to bez mērīšanas ļoti grūti iegādāties. Un neatbalstu arī to, ka būvmateriālu veikalos var klātienē nopirkt tikai atļautās preces. Cilvēki tāpat iet un pērk sēklas, zemi utt., kāpēc gan es nevaru nopirkt krāsu un reģipsi? Jāpasūta! Manā skatījumā, tas visu tikai sarežģī. Šis laiks kopumā ir sarežģīts, bet katrā lietā jāsaskata arī pozitīvais. Mums tas ir laiks, kas vairāk tiek pavadīts kopā.
23.03.2021.