Vestēniete Gunda Auli jau trīs gadus savu ikdienu aizvada Valmierā, kur glābj vidi no piesārņojuma, strādājot Valsts vides dienestā par piesārņojuma kontroles sektora inspektori.
Dienas lielākā daļa tiek pavadīta, uzraugot uzņēmumus, kuri veic piesārņojošo darbību (notekūdeņu, gaisa piesārņošana ar dūmgāzu izmešiem, putekļiem, gaistošajiem organiskajiem savienojumiem u. c., zemes dzīļu ieguve un kontrole, dažādu veidu sūdzību izskatīšana). Bet brīvākos brīžos Gunda dodas uz Dodkepu.lv, lai palīdzētu dažādos darbos. Dodkepu.lv ir Latvijas kamanu suņu sporta klubs, radīts ar mērķi veicināt kamanu suņu sporta attīstību Latvijā.
– Sporta klubs Dodkepu.lv ir manu draugu izveidots, un es iesaistījos, lai varētu sniegt palīdzību un atbalstu lielākos un mazākos darbos. Visbiežāk tas ir sagatavošanās process pirms dažādiem pasākumiem un avantūrām, bet lielākoties tā ir pasākumu fotografēšana un filmēšana, – pastāsta Gunda.
– Sporta klubā vairāk darba ir ziemas mēnešos, kad ir arī vairāk pasākumu. Vasarā ir daudz sacensību, kurās viņi ir tikai dalībnieki, tādēļ daudz nesanāk iesaistīties. Arī pēdējā laikā aizņemtības dēļ tik bieži nesanāk aizbraukt uz koptreniņiem, lai uzņemtu bildes no treniņu procesa.
Bet brīvajā laikā nedaudz iesaistos Latvijas Kristīgajā studentu brālībā (LKSB), kur esmu jau kopš studiju laikiem Rēzeknē. Tā kā brālība darbojas septiņās lielākajās Latvijas pilsētās, ir labi zināt, ka tev visur ir kāds pazīstamais. Atnākot uz Valmieru, LKSB bija kā atbalsts pārceļoties, jo nevienu citu no šīs pilsētas es nezināju, tad nu šeit vismaz bija kāds, kuru pazinu un ar ko varēju kontaktēties. LKSB katru nedēļu rīko Bībeles studijas studentiem. Tas ir vērtīgs laiks ne tikai studējot, bet arī vērtīgi kopā pavadot laiku, runājot par ikdienu, kā arī veicot dažādas aktivitātes (spēlējot boulingu, ejot pārgājienā), jo svarīgākais šajā visā ir kopābūšanas prieks. Pie manis arī regulāri notiek spēļu vai filmu vakari, kas bieži mēdz ieilgt, jo vienkārši gribas parunāties. Šie vakari ir nenovērtējami, jo katram ir sava ikdienas steiga un nesanāk satikties, šīs tikšanās reizes ir lielisks veids, kā atpūsties no ierastās ikdienas darbiem.
Lai gan Gundai ir bail no suņiem, viņa cenšas vairāk laika pavadīt ar šiem dzīvniekiem.
– Jau kopš bērnības es baidos no suņiem. Vienmēr eju tiem ar līkumu vai izvēlos ceļu, lai kāds no tiem nebūtu jāsatiek. Ir bijušas neskaitāmas reizes, kad no bailēm vienkārši sastingstu, ar prātu saprotu, ka ir jākustas, bet kājas neklausa, tādēļ stāvu, raudu un ceru, ka suns paies garām, jo bailes ir pārāk lielas. Ir bijušas reizes, kad, ejot uz savām mājām, es skrienu garām tām sētām un vietām, kur ir suņi, lai tikai tie mani nepanāktu. Biju pat izrēķinājusi, kurā brīdī man jāsāk skriet, lai tiktu garām sveikā un tie mani nepanāktu, – atceras Gunda Auli. – Ar Ilzi un Nikolaju, Dodkepu.lv dibinātājiem, iepazinos studiju laikā Rēzeknē. Tas bija arī laiks, kad pirmo reizi satikos ar tajā laikā viņu vienīgo Sibīrijas haskiju Rendu. Pirmā iepazīšanās reize ar Rendu nebija gaidītākais mirklis manā dzīvē, atceros, ka negribēju iet ciemos, jo zināju, ka viņiem mājās ir suns. Pirmā reakcija kā allaž – sastingstu, rokas sakļaujot uz krūtīm, tas man vienmēr ir kā aizsargmehānisms. Nikolajs Rendu aizveda uz citu istabu, lai varu būt mierīga, bet pēc brīža viņa bija jau klāt, apsēdās blakus un galvu ielika man klēpī. Nav tā, ka es vairs nebaidos no suņiem, bet šiem haskijiem, ar kuriem esmu iepazinusies kamanu suņu sporta klubā Dodkepu.lv, es varu droši pieiet klāt, ieiet voljērā, kur ir visi deviņi haskiji. Noteikti varu teikt, ka pirmajā mirklī, satiekoties ar suni, tam jāļauj sevi apostīt. Tajā brīdī gan es aprodu ar domu, ka blakus ir suns, gan suns – ar to, ka es esmu turpat. Pēc tam var droši iet arī klāt un pat samīļot tos, ja ļoti gribas. No šiem haskijiem nebaidos, jo tie man nekad nav uzrējuši, kas parasti nospēlē lielu lomu, vai es no suņiem baidīšos vai arī būs ērti un patīkami atrasties to kompānijā.
Arī darbā Gundai Auli bieži nākas sastapties ar suņiem, un joprojām viņu pārņem arī bailes.
– Ar suņiem ir dažādi. Ir suņi, no kuriem man vairs nav bail, jo bieži sanāk tikties ar konkrēto dzīvnieku. Bet ļoti bieži ar suņiem satiekos tieši darbavietā. Braucot pārbaudēs, ir bijuši gadījumi, kad suns man uzbrūk. Laikam visu mūžu atcerēšos savu pirmo pārbaudi zemnieku saimniecībā, kad izkāpu no mašīnas un gāju pretī saimniekam, bet no mājas stūra parādījās milzīgs suns, kas riedams skrēja man virsū, – sapratu, ka nekur tālu neaizbēgšu, un cerībā, ka saimnieks viņu savāks, apstājos. Suns metās man virsū, paguvu tikai savu pārbaudes mapīti iebāzt viņam starp zobiem. Tagad, kad skatos uz to mapi, kur redzami septiņi zobu nospiedumi, domāju, ka tie varēja būt arī manā ķermenī. Tādēļ man ir ļoti dalītas jūtas pret tiem, kuri saka – mans suns jau ir mīļš un neko nedara, – norāda Gunda.
Viņa ikdienas aizņemtībā cenšas atrast laiku arī saviem vaļaspriekiem.
Gunda Auli atklāj: – Viens no hobijiem, ko es vēlētos atsākt, ir gleznošana, jo to pēdējā laikā daru diezgan reti. Tam nepieciešama iedvesma. Bet tas man ļoti palīdz atslēgties no ikdienas un ne par ko citu nedomāt, tikai par krāsu, kā tā izskatās uz papīra. Arī fotografēšana ir vaļasprieks, tam gan pēdējā laikā ikdienā nav bijis daudz laika pieķerties. Iespējams, tāpēc, ka darbā nākas fotografēt ļoti daudz visādu objektu un lietu. Bieži vien telefona fotogalerija sastāv no atstrādāto eļļu mucām, notekūdeņu aerācijas baseiniem un daudz kā cita. Kameru sanāk izmantot Dodkepu.lv pasākumos un dažādās ģimenes kopābūšanas reizēs un svinībās. Katrā ziņā agrāk es to darīju biežāk. Iespējams, ikdienas rutīna arī ietekmē vēlmi veltīt laiku vaļaspriekiem, un reizēm ir grūti sevi izvilkt no mājas ārā ar kameru rokās, jo reizēm gribas pastaigu tā vienkārši, bez digitālajām ierīcēm. Būt tikai ar sevi un savām domām.
01.11.2019.