Šogad daudzviet Latvijā vienlaicīgi tika atzīmēta 1941. gada 14. jūnija deportācijas 80. gadadiena.
Arī Madonā pie Šķeltā akmens nolikt ziedus un aizdegt svecītes ieradās Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs un viņa vietnieks kultūras, izglītības un sociālajā jomā Zigfrīds Gora. Spēka vārdus piemiņas brīža apmeklētājiem veltīja arī politiski represēto biedrības pārstāvji, un svecīšu liesmiņas sūtīja siltus sveicienus to cilvēku dvēselītēm, kuru vairs nav starp mums. Madonas kultūras namā, tāpat kā daudzviet Latvijā, notika deportēto cilvēku vārdu un uzvārdu publiskais lasījums, kas padarīja piemiņas brīdi īpašāku, nekā tas bijis iepriekšējos gadus.
– 1940. gada 17. jūnijā padomju karaspēkam okupējot Latviju un imitējot „tautas gribu", tika nodibināta padomju vara. Komunistu ideoloģija sabiedrības attīstību pamatoja ar „šķiru cīņu", kas atļauj labākas nākotnes vārdā iznīcināt citādi domājošos. Represijas pret varai neuzticamajiem kļuvušas par Latvijas ikdienu. 1941. gada 14. jūnijā vairāk kā 15 000 Latvijas iedzīvotāju deportācija uz Sibīriju bija masveida genocīda noziegums pret latviešu tautu. Iznīcībai tika pakļauti tautas patrioti, gaišākie prāti – inteliģence, sabiedriskie darbinieki, Latvijas brīvvalsts darbinieki, uzņēmēji, aizsargi. Šķietamajā „pretpadomju noziegumā" tika ierauta nelaimīgā visa ģimene – dzīvesbiedre(-s), bērni, vecāki.
Tā ir traģiska mūsu tautas vēstures lappuse, kuru mēs šodien nedrīkstam aizmirst, jo vēl arvien ir kādi, kas simpatizē komunistu ideoloģijai. Tāpēc mums jābūt modriem, lai nepieļautu noziegumus pret cilvēci. Tas lielākais stiprums un pretsvars ļaunumam ir mūsu Latvijas valsts, kuru cienot un aizstāvot mēs varam nepieļaut mums naidīgas varas atnākšanu. Gods un mūžīga piemiņa izsūtījumā bojāgājušajiem! Veselība un dzīvesprieks deportāciju pārdzīvojušajiem! – atceroties drūmos notikumus, sacīja Zigfrīds Gora.
– Tā ir laime šodien būt šeit – Madonā – mūsu mīļajā pilsētā tik skaistā vasarīgā dienā, nolikt ziedus šajā piemiņas vietā un apzināties to vērtību, kas ir mūsu rokās, – iespēju dzīvot brīvā Latvijā. Spēka vārdi palicējiem – viss, kas bijis mūsu vēstures līkločos, ir dāvājis mums brīvu valsti. Katrs upuris noteikti ir bijis ārkārtīgi smags, un mūsu laime, vērtība ir iespēja dzīvot neatkarīgā Latvijā, – pārliecināti pauda Agris Lungevičs.
Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs akcentēja, ka mūsu uzdevums ir nekad neaizmirst tos, kuri pārcieta izsūtījuma briesmas un, tas, kas mums ir jādara – jāatceras šie piemiņas dienu datumi, jāatceras un jāgodā cilvēki, kuri piedzīvoja deportācijas, un jātur viņi mūžīgā godā.
– Katru gadu, tuvojoties 25. martam un 14. jūnijam, es mēģinu iztēloties, ko piedzīvoja izsūtītie cilvēki. Protams, tas nav iespējams, šīs izjūtas pazīst tikai tie, kuri ar to saskārās. Es varu tikai lūgt Dievu, lai nekas tamlīdzīgs vairs nekad neatkārtotos nevienā pasaules valstī. Turklāt 1941. gads bija kara laiks, līdz ar to cilvēku pārdzīvotās šausmas bija divtik lielas. Es bieži domāju par to, kā cilvēkiem pietika spēka to izturēt, pārdzīvot, kā viņi jutās. Latvieši ir ārkārtīgi spēcīga tauta, viņi izturēja arī Sibīrijas skarbumu un atgriezās mājās. Es noteikti atbalstu vēsturisko notikumu saglabāšanu nākamajām paaudzēm, tas ir mūsu pienākums to visu saglabāt, dokumentēt, neaizmirst. Man ir bijušas diskusijas sabiedrībā ar gados jauniem cilvēkiem par to, kāpēc tas jāzina un jāatceras, par to, cik ilgi to visu atcerēsies. Mēs to atcerēsimies mūžīgi, tas ir mūsu pienākums un stipras tautas pamats, – uzskata Agris Lungevičs.
Godināt deportēto ļaužu piemiņu bija sapulcējušies arī politiski represēto biedrības pārstāvji.
– Uzskatu, ka vārdu un uzvārdu nosaukšana kultūras namā un digitālā karte – tas ir ļoti jauki izdomāts, bet mēs tomēr esam pensionāri un mums ir ļoti grūti ar datoriem – saprast, kā tajā kartē var tikt. Tieši tas skaidrojošais mūs uztrauc, jo mūsu vecumā tas nav tik vienkārši.
No mūsu ciematā izvestajiem bērniem esam palikuši dzīvi vairs tikai kādi septiņi. Mēs gan esam 1949. gadā deportētie, cenšamies sanākt kopā un atcerēties tos laikus, arī cilvēkus, kuru vairs nav mūsu vidū, jo katru gadu mūsu paliek arvien mazāk un mazāk. Kamēr mēs atcerēsimies šos notikumus, tie būs dzīvi. Galvenais ir izturēt, jāiztur, jo šis gads bija briesmīgs. Ne ar vienu nevarēja satikties, parunāt, viss nepateiktais krājas iekšā. Kad vēl to varēs izrunāt… Galvenais –
stāstīt par šiem notikumiem jauniem cilvēkiem, bērniem un mazbērniem. Ir laiks, kad viņos rodas interese, viņi paši nāk un prasa. Tad ir īstais laiks viņiem stāstīt un rādīt, lai viņi to visu saprastu, jo tas viņiem ir grūti. Jāsaglabā atmiņas, kas palikušas, – teica Madonas politiski represēto biedrības vadītāja Maruta Bagucka.
Atmiņās par nežēlīgajiem vēstures notikumiem pakavējās arī iepriekšējā ilggadējā Madonas politiski represēto biedrības vadītāja Elza Serdāne: – Kopš šī šausmām pilnā laika pagājuši 80 gadi. Cilvēki, kuri pārdzīvojuši baisos notikumus, ir pelnījuši īpašu attieksmi, viņi ir dvēseliski dziļi, ar viņiem jāsarunājas īpaši, jāprot atrast īsto pieeju. To ir grūti saprast tiem, kuri nav izpratuši deportācijas sagādātās briesmas. Nu jau var teikt, ka mēs labi dzīvojam, nebūtu interesanta dzīve, ja mums nebūtu problēmu, ko risināt. Problēmas ir mums visiem, mēs ar tām cīnāmies, bet es novēlu, lai nevienam nekad vairs nebūtu jāpiedzīvo tādi šausmīgi un nežēlīgi gadi, kādus izdzīvoja izsūtītie cilvēki. Es ļoti priecājos, ka šos vēsturiskos notikumus apkopo grāmatās un cilvēkiem ir iespēja tās lasīt. Daudzi mūsu sabiedrības pārstāvji nesaprot šos notikumus, jo nav par tiem lasījuši, bet tie, kurus deportācijas skāra, kā arī viņu tuvinieki nekad to neaizmirsīs.
Lai godinātu ikviena izsūtītā Latvijas iedzīvotāja piemiņu, pulksten 11 Latvijas pašvaldībās notika 1941. gadā deportēto vārdu un uzvārdu publiskais lasījums. Šīs idejas autore Sandra Kalniete uzsver: „Nav nekā personīgāka par cilvēka vārdu un uzvārdu, jo tas pavada ikvienu no dzimšanas līdz nāves brīdim un turpina pastāvēt līdz laiku aizlaikiem vēstures annālēs. Ikviens izsūtītais ir pelnījis, lai viņš nebūtu tikai sīka vienība kādā lielākā, apkopojošā skaitlī."
Deportēto cilvēku vārdu un uzvārdu publiskie lasījumi tika straumēti reāllaikā platformās LSM.lv un LNB.lv, kur bija pieejama arī karšu izdevniecībā „Jāņa sēta" izstrādātā digitālā Latvijas karte ar apkopotām saitēm uz tiešraidēm no piemiņas pasākumiem pašvaldībās. Ikviens, kurš piemiņas brīdī vēlējās kaut domās būt kopā ar 14. jūnija upuriem, digitālajā piemiņas kartē speciālā sadaļā varēja ievietot fotogrāfiju ar aizdegtu svecīti rokās.
15.06.2021.