1941. gada 14. jūnija rītā saule Latvijā uzausa citādāk. Šis rīts daudzās sētās iesākās ar skaļiem klauvējieniem pie durvīm, iebrukumiem mājās, pavēlēm tās atstāt, steigšus celties un doties prom. Šajā rītā tūkstošiem cilvēku – sievietes, mazus bērnus un vīriešus – izdzina no mājām, un ievietoja lopu vagonos ar restotiem logiem. Sākās ciešanu, moku un nežēlības pilns ceļš pretī Sibīrijas nebeidzamajiem plašumiem.
Vairākas nedēļas ilgo ceļu uz Sibīriju neizturēja daudzi. Sirmgalvji ar vāju veselību un bērni, tai skaitā arī zīdaiņi, kuri mira no slimībām, sirdskaitēm un citām ligām, tika izmesti no vagoniem un atstāti turpat dzelzceļa malā. Izmisumu, bailes un šausmas, ko izjuta vagonos iesprostotie cilvēki, mums nav iespējams pat iztēloties. Kopš 1941. gada 14. jūnija genocīda pagājuši 78 gadi, taču ilgais laiks nav mazinājis skaudro atmiņu sāpes. Izrādot godu un cieņu deportācijās cietušajiem cilvēkiem, 14. jūnijā pie Šķeltā akmens Madonā notika piemiņas pasākums, kas veltīts genocīda upuriem. Pasākuma laikā ikvienam bija iespēja nolikt ziedus pie pieminekļa un aizdegt svecīti par to cilvēku dvēselēm, kuri vairs nekad neatgriezās Dzimtenē.
– Piecpadsmit tūkstošu cilvēku dzīve, sapņi aprāvās 1941. gada 14. jūnijā. Šajā dienā tūkstošiem cilvēku – jauni un veci – tika deportēti uz Krievijas Austrumiem. Godīgi sakot, šī traģēdija sākās jau agrāk. Tā sākās 1940. gada 17. jūnijā, kad Latvijas neatkarīgās valsts robežu šķērsoja padomju tanki un Latvijā ienāca nesankcionētais krievu karaspēks. Līdz ar karaspēka ienākšanu sākās okupācija, kam sekoja represijas, lai arī sākumā slēptas, ar solījumiem un meliem. Cerība, ka krievu vara būs lojāla pret Latviju un tās pilsoņiem, saglabās valsts neatkarību, izrādījās aplama, tā nebūt nenotika. Labs piemērs tam ir mums daudziem zināmais sociāldemokrāts un politiķis Bruno Kalniņš, kas, ticot okupācijas varas melīgajiem solījumiem, pēc padomju tanku ienākšanas Latvijā strādāja okupantu varas iestādēs. Vēlāk viņš saprata, ka apsolītais nekad netiks īstenots, un smagi nožēloja pieļauto kļūdu, kuru pēc tam savās emigrācijas gaitās centās labot, soloties aizstāvēt latviešus, viņu tiesības un Latvijas valsti, cīnoties par tās neatkarības atjaunošanu. To viņš arī aprakstījis savos memuāros. Tas liecina par to, cik bīstama ir komunisma ideoloģija, un šodienas pasākums mums kārtējo reizi apliecina, ka komunisma idejas popularizēšana nes postu mums un mūsu valsts neatkarībai un cilvēku dzīvībai. Visu cieņu un godu tiem, kas organizē šādus pasākumus, kas šādus pasākumus apmeklē. Madonas novada pašvaldības vārdā gods un cieņa tiem represētajiem cilvēkiem, kuri cieta no deportācijām, – piemiņas brīža dalībniekus uzrunāja Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora.
Ar vārdiem, kuros vērts ieklausīties, pie komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākuma dalībniekiem vērsās arī Politiski represēto biedrības vadītāja Elza Serdāne.
– Šodien vēlos pateikt paldies novada domei, kultūras nodaļai un muzejam. Paldies visiem, kas ir ar mums šajā sūrajā dienā. Man ļoti sāp tas, ka mēs pārdodam savu zemi. Tā tas notiek daudzās vietās. Man visiem gribas teikt – esiet prātīgi, nepārdodiet savu zemi! Ar to naudu nevar atmaksāt parādus, un vai tiešām mēs esam tik nabadzīgi, vai tiešām mums ir pēdējais maizes kumoss uz galda, ka jāpārdod sava zeme?! Paldies visiem, kas šodien atnāca un ir šeit kopā ar mums!
Pēc piemiņas brīža visi klātesošie tika aicināti doties uz muzeju, lai brīdi pabūtu kopā, pārcilātu atmiņas un pārrunātu šābrīža aktualitātes – gan to, kas notiek Latvijā, gan to, kas svarīgs pašu personīgajā dzīvē.
– Mēs mēdzam runāt par daudz ko. Protams, arī par skaudro 1941. gada 14. jūniju. Temats ļoti sāpīgs, nevienam negribas par to atcerēties. Pārspriežam, kā mums katram ar veselību, kas jauns mūsu dzīvē, un šķiramies. Es pati un mana ģimene tikām izsūtīti 1949. gadā, bet es apmeklēju visus politiski represēto pasākumus. Man bija tikai desmit mēnešu, kad mūsu ģimeni deportēja, – sacīja Dzidra Atvare.
1941. gada 14. jūnija deportācijas pielika punktu Baigajam gadam, kas tautā tā tika dēvēts sava zvēriskuma un nežēlības dēļ. Tā paša gada 22. jūnijā sākās Lielais Tēvijas karš, kas pārtrauca komunistu teroru un asinsdarbus Latvijā. Lai gan esam atjaunojuši valstiskumu, patiesi neatkarīgas valsts mums, diemžēl, vēl nav. Jāatceras un jāsaprot, ka valsts un valstiskums juridiski nav viens un tas pats…
Milzīgs aicinājums represētajiem cilvēkiem – aicināt līdzi uz šo un citiem tāda veida atceres pasākumiem arī savus bērnus un mazbērnus, nekautrēties par pārdzīvoto un pārciesto runāt skaļi un stāstīt par to jaunākajai paaudzei. Ļoti žēl, ka viņi neapzinās (varbūt negrib apzināties), ka tieši viņi paši ir savas ģimenes, dzimtas turpinājums, turpinājums savu vecvecāku pārciestajam. 1941. gada 14. jūnija deportācija nekad nezaudēs savu nozīmību, svarīgumu un aktualitāti cilvēku pārciesto šausmu, moku un nežēlības dēļ. Tāpēc jo īpaši jaunākajai paaudzei jāizrāda interese un jāieklausās tajos cilvēkos, kuri šīs šaušalīgās mokas izturēja, pārcieta. Kamēr vien būs dzīvi šie cilvēki, dzīvas būs atmiņas un mūsu valsts vēsture.
Prieks, ka novada domes pārstāvji pagodināja ar savu klātbūtni un atbalstu, bet šādi piemiņas brīži būtu jāapmeklē daudz kuplākā skaitā. Skumji, ka starp genocīda upuru atceres pasākuma dalībniekiem nebija neviena jaunieša un skolas vecuma bērna. Acīmredzot, viņiem tas neinteresē, nesaista. Ikvienas skolas un pirmām kārtām ģimenes pienākums ir iemācīt bērniem Latvijas valsts vēsturi un nodrošināt to, lai viņi šādus pasākumus apmeklē.
Paldies amatierteātra „Piņģerots" dziedošajiem aktieriem Kristīnei Ozolai, Valentīnai Gailītei, Viktoram Leimanim un Edgaram Janovskim, kuri uzstājās pasākumā. Tika lasīta Alfrēda Putniņa dzeja un dziedātas dziesmas, kuru mūzikas autors ir E. Janovskis.
Kā pastāstīja amatierteātra „Piņģerots" režisore Gunta Apele, A. Putniņam pēc atgriešanās Latvijā neļāva izlaist nevienu dzejoļu krājumu. Kad pienāca Atmodas laiks un zuda krievu varas stingrība, dažu gadu laikā iznāca septiņi A. Putniņa dzejoļu krājumi. Tieši tāpēc, ka viņš pats ir bijis deportēts, šī dzeja ir tik sirsnīga, nākusi no sirds dziļumiem un reizē arī ļoti sāpīga.
Aicinu nekad neaizmirst 14. jūnija nozīmīgumu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju vēsturē, bet vienmēr godināt un pieminēt cilvēkus, kuru dzīvība izdzisa gulagos un koncentrācijas nometnēs, turēt viņus allaž gaišā piemiņā.
AGRA VECKALNIŅA foto
18.06.2019.