24. janvāris ir zīmīgs un svarīgs datums madonietes Zentas Mezakas dzīvē, jo kopā ar tuvajiem cilvēkiem tika svinēta apaļa jubileja – 100 gadu. Arī Madonas novada pašvaldība un sociālais dienests bija klāt šajā skaistajā dienā, vēlot stipru veselību, vienmēr možu garu un tuvāko cilvēku labestību.
Cilvēka mūžs, kas nodzīvots simt gadu garumā, ir īpaši bagāts un godājams. Atskatoties uz aizvadītajiem gadiem, Zenta Mezaka nosaka:
– Ko tad manā vecumā vairāk vajag? Tikai stipru veselību. Atmiņa vairs nav tik laba, arī redze pasliktinās. Bet tas vecumam pieder. Esmu neizsakāmi priecīga par savu garo mūžu, par tik daudziem labiem un gaišiem cilvēkiem sev apkārt.
Gadsimts – tieši tik ilgs mūžs. Ne katram izdodas sasniegt šādu vecumu. Jautāta par ilgā mūža noslēpumu, Zenta Mezaka atklāj: – Visa pamatā ir darbs, smags darbs no agras bērnības līdz sirmam vecumam, un pieticība visās lietās. Tēvs agri aizgāja mūžībā, atstājot mammu ar trim maziem bērniem. Jau no agras bērnības esmu strādājusi – ar rūpību, mīlestību, cieņu un nesūkstoties, ka ir bijis smagi vai grūti. Atceroties savu garo, bagāto mūžu, sagaidot simtgadi, mani pavada tikai labas un gaišas domas. Lai gan bērnība bija smaga, ne mirkli nevarētu teikt, ka tā nebija arī priecīga un gaiša. Visa mana dzīve ir bijusi vienkārša, bet skaista.
Patlaban Zenta Mezaka savu ikdienu vada pie krustdēla un viņa ģimenes Madonā. Vasarās labprāt laiku pavada pagalmā, izbaudot sauli un dabu, bet ar tikpat lielu prieku joprojām lasa – gan laikrakstus, gan grāmatas.
– Man vienmēr ir paticis lasīt. Arī šobrīd ar interesi un aizrautību izlasu katru rakstu avīzēs un žurnālos, īpaši patīk intervijas ar sabiedrībā zināmiem cilvēkiem. Joprojām lasu arī grāmatas. Bet visvairāk patīk minēt krustvārdu mīklas, īpaši garajos ziemas vakaros. Diemžēl reizēm atmiņa pieviļ un piemirstas kāds vārds, bet šādā veidā es uzturu savas prāta spējas. Skatos televīzijas pārraides, bet to daru reti. Man tomēr vairāk patīk drukātie izdevumi. Esmu pateicīga krustdēlam un viņa ģimenei, kuri šobrīd rūpējas par mani. Esmu aprūpēta un mīlēta. Un ko gan vēl pilnai laimei var lūgt? – retoriski jautā Zenta Mezaka. – Esmu priecīga, ka man līdzās ir gaiši un priekpilni cilvēki, kas manai dzīvei un garajam mūžam piešķir krāsas. Nekad nav lieguši savu palīdzību. Atmiņas silda sirdi, jo pa šiem simt gadiem to ir sakrājies ļoti daudz. Ar prieku atceros lauku darbus, siena laiku, kad ģērbāmies baltos linu kreklos un blūzēs. Tas radīja svinīgumu, kopābūšana un šis darbs kļuva par svētkiem. Arī labības pļaujas laiks rudeņos ir saglabājies spilgtās atmiņās. Jaunas prasmes apguvu tikai strādājot. Tas ir noderējis visa mūža garumā. Draudzība un laipnība cilvēkos, kas ir nenovērtējamas īpašības, joprojām silda manu sirdi. Esmu pārdzīvojusi visdažādākos laikus, kurus piedzīvojusi Latvija. Tieši tas ir stiprinājis arī mani visu mūžu.
30.01.2019.