"Karš un miers ir lēmumi, nevis neizbēgamība. Karus rada cilvēki, nevis dabas likumi. Un tieši tāpat, kā cilvēki rada karus, cilvēki var radīt mieru. Taču miera panākšana nav vienreizējs lēmums. Tie ir ilgtermiņa centieni aizsargāt universālas normas un vērtības un veidot sadarbības institūcijas," raksta vēsturnieks Juvāls Noa Harari (žurnāls "Ir" Nr. 662 18. lpp.).
Pirms gada, kad miera simbols – Ziemas olimpiskās spēles Pekinā – tuvojās noslēgumam un krievu karaspēks bija savilcis savus spēkus pie Ukrainas robežas, ar aizturētu elpu sev uzdevu jautājumus: "Kas tagad būs? Vai tiešām? Vai Olimpiskās spēles, Rietumvalstu un globālo organizāciju līderi nepārliecināja Krieviju?" Un nežēlīgā realitāte ienāca mūsu ikdienā – 2022. gada 24. februārī, īsi pirms pulksten 6, Krievija sāka visaptverošu iebrukumu Ukrainā. Neticami skati un šokējoši ziņu virsraksti pārņēma ikdienu. Bija nepieciešamība pēc informācijas un pēc skaidrojuma, jo, kā saka J. N. Harari: "20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā miera nozīme bija mainījusies. Vecais miers nozīmēja tikai "kara pagaidu neesamību", bet jaunais miers sāka nozīmēt "kara neiespējamību" (turpat 16. lpp.). Šis jaunais miers bija tik pašsaprotams un šķietami garantēts, kas, kā tagad redzam, bija un vēl joprojām ir ilūzija daudziem no mums. Pēc pirmā šoka kara sākumā cilvēki lēnām attapās, un radās vēlme palīdzēt Ukrainai – nesavtīgi organizēja (joprojām to dara) humānās palīdzības kravas, pina maskēšanās tīklus un taisīja ierakumu sveces Ukrainas armijai, organizēja palīdzību bēgļiem uz Krievijas robežas un iesaistījās dažādās ziedošanas un palīdzības kampaņās. Un tas apliecināja latviešu nesavtīgo mīlestību un cilvēcību, par ko ir liels lepnums. Paralēli šai rīcībai bija nepieciešams arī saprast Krievijas un Putina rīcību. Te ļoti palīdz LR1 raidījums "Brīvības bulvāris", kurā tiek runāts par brīvību, kara un miera jēdzieniem un analizēta krievu un ukraiņu domāšana un rīcība, tāpat citas nozīmīgas tēmas, kā arī vēsturnieku un filozofu analītiskie raksti: www.satori.lv, "Rīgas Laiks" un "Ir". Bet tas arī nesniedz pilnīgu atbildi. Joprojām skan sāpīgais "Kāpēc?". J. N. Harari ironiski piebilst: "Cilvēciskā muļķība ir viens no svarīgākajiem vēstures spēkiem" (turpat 15. lpp.).
Nepietiek ar to, ka ekonomiski un tehnoloģiski attīstāmies. Manuprāt, par maz ir novērtēts un ārkārtīgi nepieciešams beidzot pievērsties kultūras un garīgajam aspektam. Tikai regulāri trenējot savu sirdsapziņu un empātiju, mēs varam izvairīties no cilvēciskās muļķības un ērtā akluma, kas nav viegli, jo tas prasa daudz drosmes. Skaidri redzēt lietas un iestāties par patiesību ir grūti, un tajā mums palīdz māksla, mūzika, daba un Dievs.
Lai vairāk un skaidrāk redzētu, aicinām visus 24. februārī pulksten 18 uz žurnālistes Indras Sprances fotoizstādes "Gads Ukrainā" atklāšanu H. Medņa Dziesmusvētku skolā. Pašlaik I. Sprance kā Latvijas Radio žurnāliste ir Ukrainā (Latvijā atgriezīsies jūlijā), kur ne tikai cītīgi fiksē notikumus un mums stāsta par ukraiņu ciešanām kara izpostītajos reģionos, bet arī iesaistās glābšanas darbos. Viņa raksta: "Otrā diena frontes pievārtē kopā ar "Save Ukraine" brīvprātīgajiem. Šorīt no Časiv Jaras Bahmutas pievārtē un apkaimes izvedām 11 cilvēkus." Janvārī žurnāliste bija Brovaros, kur Krievijas karaspēks ar raķetēm apšaudīja mazo ciemu, un rakstīja: "Vārdos neizsakāmas sāpes!"
Brīdinām, ka izstādei ir sensitīvs saturs, un neiesakām to apmeklēt cilvēkiem ar paaugstinātu jūtīgumu un bērniem līdz 14 gadiem!
Izstādes atklāšanā tiksimies ar cilvēkiem, kuri organizē palīdzību Ukrainai ("Caritas Madona", Māris Valainis, Antra Gotlaufa), un būs ukraiņi ar savu stāstu. Muzikālajā noformējumā skanēs čells (Iveta Graubiņa) un klavieres (Ieva Hartmane).
SANTA JAUJENIECE
21.02.2023.