Aizvadītajā svētdienā piemiņas pasākumos visā Latvijā tika godināta politiski represēto piemiņa. Izvešanas šausmas un Sibīrijā pārdzīvoto atceras arī Rasma Tipa, kas kopā ar mammu lopu vagonos tika izsūtīta 1941. gada 14. jūnijā. Kaut gan no to dienu dramatiskajiem notikumiem ir pagājuši vairāk nekā 75 gadi, pārdzīvotais joprojām ir viņas spilgtā atmiņā – it kā tas būtu noticis tikai vakar. Pārdzīvotais joprojām sāp…
Rasma Tipa nu jau 65 gadus dzīvo Limbažu novada Viļķenē, bet pirmie dzīves gadi, tāpat mācības pamatskolā pēc atgriešanās no Sibīrijas ir aizritējušas mūspusē. Atmiņu kamolu sākām šķetināt ar bērnības laiku Ļaudonā, kur viņa kopā ar vecākiem – Jūliju un Ernu Kvēpiem – līdz traģiskajam likteņa pavērsienam 1941. gada 14. jūnijā nodzīvoja sešus gadus un 10 mēnešus.
– Esmu dzimusi vecajā pagastmājā. Manam tēvam Jūlijam Kvēpam, kas strādāja par Ļaudonas iecirkņa policijas priekšnieku, tur atradās darbavieta, bet pagastmājas otrā pusē – mūsu dzīvoklis. Savukārt mana mamma Erna Kvēpa bija Madonas 9. Aizsargu pulka Ļaudonas aizsardžu pulciņa priekšniece. Abi vecāki bija ļoti darbīgi, aktīvi iesaistījās pagasta sabiedriskajā dzīvē un paši organizēja dažādus pasākumus.
Pirms dažiem gadiem, manā 80. dzimšanas dienā, bērni un mazbērni sarūpēja skaistu dāvanu – braucienu uz Ļaudonu, kur nebiju bijusi tik daudzus gadus, bet kas man sirdī joprojām ir ļoti mīļa.
Bet vēl agrāk, kad pirms daudziem gadiem izlasīju par Teiču rezervātu un Siksalu, tas mani ļoti ieinteresēja. Sazinājos ar Lidiju Radiņu, uzrakstīju vēstuli un izstāstīju savu dzīvesstāstu. Savukārt viņa uzrakstīja rakstu laikrakstam „Stars", kas tika publicēts 2005. gada 24. martā. Aicinājām atsaukties visus, kas atcerējās manus vecākus. Ļoti cerēju, ka saņemšu arī kādu ziņu no tuviniekiem, jo mana tēva brālim bija ļoti kupla ģimene – desmit dēlu.
– Vai ļaudonieši atsaucās?
– Pēc raksta publicēšanas vēstules nepārtraukti pienāca visu 2005. gadu, turklāt arī no tiem, kas vairs nedzīvoja Ļaudonā, bet joprojām abonēja „Staru". Tās saņēmu pat no Smiltenes un Dobeles. Ļoti daudz jauna uzzināju gan par tēti, gan mammu. Taču diemžēl no radiem netika saņemta neviena vēsts.
Ļaudoniete Velta Eiholce rakstīja, ka Jūlijam Kvēpam autoritāte iedzīvotāju vidū bijusi tik liela, ka ar vienu stingru vārdu varējis atrisināt daudzas problēmas.
Atrakstīja arī veterinārārsts Ēvalds Apinis no Smiltenes, kas uzsvēra, ka mans tēvs bija personība, kuru respektēja un cienīja, un pārstāvējis Ļaudonas sabiedrības ievērojamāko daļu, bijis vīrišķības paraugs.
Saņēmu vēstuli arī no Viļa Beļaunieka, tāpat no Ausmas Dārziņas, kura rakstīja, ka mana tēva personība vietējo ļaudoniešu atmiņā cauri tumšajiem nebrīves gadiem ir palikusi pozitīvā atmiņā, viņš esot bijis cilvēks ar īstu policista stāju. Vēstules pienāca arī no citiem.
– Kādas ir jūsu spilgtākās bērnības atmiņas?
– Jauku brīžu manā bērnībā ir bijis diezgan daudz. Netālu no pagastmājas atradās tirgus laukums, kur reiz ieradās izbraukuma cirks, tika uzcelta liela telts, un varējām ne tikai apskatīt kamieli, bet arī izvizināties. Neviens no bērniem gan tam nepiekrita, es biju pirmā, kura iesēdās kamielim starp kupriem un izbrauca lielu apli.
Atceros arī filmu „Zvejnieka dēls", kas 1939. gadā tika rādīta brīvdabā pie pagastmājas trīs vakarus pēc kārtas, un vienmēr bija skatītāji.
Atceros arī, kā tēvs mani veda peldēties uz Aivieksti. Kad es ar riņķi pārpeldēju upei, tēvs brauca uz Ļaudonas centru un pirka man saldējumu.
Un mums vēl bija ļoti gudrs vilku sugas suns Džeks, kas bijis tā iedresēts, ka, paņēmis grozu mutē, regulāri gājis uz beķereju. Grozā bijis arī pasūtījumu saraksts un nauda. Beķeris visu prasīto salicis grozā, paņēmis naudu, bet suns ar piepildīto grozu atgriezies mājās. Džeks ļāvis sevi arī iejūgt ragaviņās un tad mani esot vizinājis pa Brīvības ielu. Man pat tāda fotogrāfija ir saglabājusies.
Atceros arī braucienu uz Rīgu kopā ar tēvu, kad apmeklējām Brāļu kapus, Zooloģisko dārzu un citas vietas. Toreiz jau nezinājām, ka tas būs mūsu pēdējais kopīgais brauciens, bet, iespējams, tēvs par traģiskajiem notikumu pavērsieniem kaut ko tomēr nojauta.
– Kas mainījās jūsu ģimenes dzīvē, kad 1940. gada jūnijā Latvijā ienāca Sarkanā armija?
– Izmaiņas vispirms skāra tēvu. Nodibinoties padomju varai, viņš par policijas priekšnieku strādāt vairs nevarēja. Bija jāmaina arī dzīvesvieta un jāatbrīvo dzīvoklis pagastmājā. Pārcēlāmies uz Upes ielu 1. Kad pirms dažiem gadiem atbraucu uz Ļaudonu, redzēju, ka diemžēl māja Upes ielā, kurā dzīvojām, vairs nav saglabājusies, atradām tikai pamatus. Satikos ar vietējiem ļaudoniešiem un kopā nofotografējāmies. Aizbraucām arī uz veco pagastmāju. Pamanīju, ka tur, kur atradās guļamistaba, ir salikti jauni logi.
– Kā notika izvešana 14. jūnijā?
– Dienu pirms izvešanas mēs ar mammu vēl paspējām sasēt dārzeņus, bet nākamajā rītā pie mums ieradās viens maza auguma krievu zaldātiņš, un viņam līdzi nebija neviena vietējā. Droši vien bija kauns nākt, jo labi zināja, ka manus vecākus Ļaudonā cienīja un viņi nevienam neko sliktu nebija nodarījuši. Ja tagad satiktu to zaldātiņu, es viņam pateiktu paldies par to, ka viņš atšķirībā no daudziem citiem, kuri neko nav ļāvuši ņemt līdzi, mūs mudināja ņemt visu, ko vien varam paņemt, jo viss noderēšot.
Mamma ļoti baidījās, ka līdzpaņemtās drēbes mums var atņemt, tāpēc lika man uzvilkt gan ziemas, gan vasaras mētelīti, lai gan bija karsts. Mūs visus salādēja lopu vagonos, vienā vagonā iesēdinot 27 ģimenes. Daugavpilī uz brīdi izlaida ārā, mamma teica, ka varētu mēģināt bēgt, bet neesot jau uz kurieni. Tās bija atvadas no dzimtenes uz daudziem gadiem.
Pārējās stacijās līdz pat nometinājuma vietai tika piedāvāts tikai vārīts ūdens. Kad vilciens tuvojās kādai stacijai, tā uzreiz atskanēja – kipjatok, kipjatok… Vagona vidū bija caurums, kur kārtot dabiskās vajadzības.
Mūs aizveda līdz Krasnojarskai. Mani var tagad pamodināt naktī, un es bez aizķeršanās nosaukšu adresi, kur mums izsūtījumā bija jādzīvo: Krasnojarskij krai, Berjozovskij raion, 4. otdel.
– Kāds bija jūsu tēva liktenis?
– No vēstulēm uzzināju, ka tēvs, acīmredzot nojaušot ko nelāgu, 1941. gada jūnijā kopā ar pagastveci slēpies Drikšņu silā vienā mežsarga mājā. Kad uzzināja, ka esam ar mammu saņemtas ciet, gribēja skriet pakaļ vagonam, bet vecaispaps, kas bija redzējis, ka vīrieši un sievas ar bērniem tiek sadzīti atsevišķos vagonos, teica, ka nav nozīmes.
Kad ienāca vācieši, tēvs turpināja strādāt par policistu. Tālākais viņa liktenis nav precīzi zināms, ir tikai versija.
– Kas bija visgrūtākais Sibīrijā?
– Pirmais, ko man Sibīrijā vajadzēja iemācīties, bija krievu valoda. Mēs jau nevarējām taisīt tādus mītiņus un piketus, kādi tagad notiek Rīgā, protestējot pret ieceri pāriet uz izglītību tikai latviešu valodā.
Atceros, cik smagi bija jāstrādā mammai, kā mums bija jādzīvo teļu kūtī. Taču, tā kā es viņai biju vienīgais bērns, mums bija vieglāk. Pirmajā vasarā palīdzēja izdzīvot arī līdzpaņemtā maize un žāvētā gaļa.
Pēc tam jau ar pārtiku bija ļoti grūti. Vasarā lasīju ogas, lai tās iemainītu pret pienu. Daudzi bērni, it īpaši vecumā līdz vienam diviem gadiem, neizdzīvoja.
– Kā veidojās jūsu dzīve pēc atgriešanās no Sibīrijas?
– Latvijā atgriezos 1946. gadā kopā ar citiem Sibīrijas bērniem, mammai vēl neļāva braukt. Viņa Latvijā diemžēl atgriezās tikai 1959. gadā, ļoti slima un jau paralizēta. Ļoti žēl bija atstāt mammu, bet sādžā, kurā dzīvojām, nebija nekādu iespēju mācīties tālāk, tur bija tikai četras klases, ko es jau biju pabeigusi.
Rīgā iebraucām 7. novembrī pulksten piecos no rīta. Devāmies uz bērnunamu, kur mūs aizveda uz pirti, sadedzināja vecās drēbes un iedeva jaunas. Pēc tam man pakaļ atnāca tante, kas dzīvoja Rīgā, bet nākamajā dienā atbrauca arī tante no Madonas, kur dzīvoja vecmamma un vecaispaps.
Madonā pabeidzu 5., 6. un 7. klasi. Toreiz direktors bija Arturs Treicis, viņš mums mācīja vēsturi un ļoti labi izturējās arī pret mums, izsūtīto bērniem. Es ļoti labi iegaumēju gadskaitļus un vēstures grāmatu vai visu zināju no galvas. Kad nomira vecmamma, Arturs Treicis, kas viņu izvadīja, prasīja, vai tā „gudrā galviņa" arī būs.
Mācoties pamatskolā, visgrūtāk gāja ar latviešu valodu. Visos mācību priekšmetos, tai skaitā krievu valodā, bija piecnieki, bet latviešu valodā – četrinieks.
Tad iestājos Saulaines sovhoztehnikumā, to pabeidzu ar sarkano diplomu, līdz ar to Lauksaimniecības akadēmijā neklātienē uzņēma bez iestājeksāmeniem. Strādāt sāku Viļķenē. 42 gadus esmu veltījusi lauksaimniecībai, strādājot saimniecībā gan par galveno agronomi, gan galveno dispečeri, gan direktora vietnieci. Ministrijā pat brīnījās, ka es varot strādāt tādos amatos, nebūdama partijā, bet komunistos es nestājos.
Apprecējos. Man ir divi bērni, četri mazbērni un jau trīs mazmazbērni. Domāju, ka man ir bijusi bagāta dzīve, esmu piedzīvojusi likteņa triecienus, bet esmu tos izturējusi.
28.03.2018.