Ērgļu saieta nama kultūras pasākumu organizatore Madara Ūdre pandēmijas laikā īsteno savdabīgu projektu – apkopo un sociālajos tīklos publicē pašdarbnieku un vietējo cilvēku atmiņas par saieta namā pieredzēto.
Aicinot Madaru plašāk pastāstīt par ieceri, vispirms lūdzu pāris vārdos pastāstīt arī par sevi.
– Kultūras jomā darbojos pavisam īsu brīdi, no šā gada jūlija, – iesāk Madara. – Esmu jauns kadrs Ērgļos, te esmu ieprecējusies, savukārt vīrs ir vietējais cilvēks. Pāris gadu dzīvojām Rīgā, ne tik sen pārvācāmies uz Ērgļiem. Pēc izglītības esmu lietvede, šobrīd studēju studiju programmā "Sabiedriskās attiecības". Šovasar uzsāku darbu Ērgļu saieta namā, un, tā kā šis rudens sabiedriskajā dzīvē ir padrūms –
iestājies "lokdauns", lai pievērstu uzmanību kam pozitīvam, mans vīrs iedomājās, viņam dzima ideja apkopot atmiņu stāstus, ar kuriem cilvēki savstarpēji dalās neformālā gaisotnē: "Atceries, toreiz man bija tā…", "Atceries, man atkal bija šitā…" Bieži šie stāsti ir smieklīgi un personiski, bet ļoti krāšņi un interesanti atgadījumi, gandrīz kā rakstītais dzeltenajā presē. Vīra doma man ļoti iepatikās, es uzrunāju saieta nama kolektīvu vadītājus, un visi piekrita, ka ideja tiešām ir forša. Vadītāji tālāk uzrunāja savu kolektīvu dalībniekus, un tā pa diedziņu viss aizgāja. Reizēm es gan staigāju kādam pakaļ, atgādinu, lai atceras notikumus un beidzot
uzraksta.
Uz jautājumu, vai notiek materiālu rediģēšana, kāda neliela cenzūriņa, Madara pasmaida: – Ir dažādi. Citi uzraksta un savus atgadījumus iesūta paši, un, ja šīs izjūtas atainotas pietiekami precīzi, kā cilvēks to redz, es priecājos, ka viss ir labi. Daži man pāris teikumos izstāsta savu notikumu, un tad es mēģinu to uzlikt uz papīra kā stāstu. Vēl citi ieraksta audio ziņu, atsūta, un es to atšifrēju un sakārtoju – kopumā pieraksti veidojas ļoti dažādi.
Vaicāta, cik stāstu uzkrājums ir plašs, Madara atzīst: – Būs kādi divdesmit pieci stāsti. Sākumā bija doma tos sociālajos tīklos publicēt divas trīs reizes nedēļā, bet, kad man vēstules nāca un nāca, sapratu, ka varam tās ievietot kaut katru dienu, jo krājums ir liels un ir cilvēki, ko uzrunāt vēl. Katrā ziņā tie visi ir ļaudis, kas saistīti ar saieta namu, – dejotāji, dziedātāji, audējas – ļoti rosīgas dāmas, kas te darbojas. Interesanti, ka sarunājoties, kad cilvēks atsauc atmiņā pieredzēto, uzplaiksnī tik krāšņas emocijas: "Ārprāc, kā toreiz bija!", "Ak, kas tur notika!"
Visā līdz ar to var ieraudzīt lielu pozitīvismu un enerģiju, pieredzētais cilvēkus it kā atdzīvina. Turklāt citi apkārtējie – saieta nama apmeklētāji – neko daudz no tā nezina. Viņi atnāk uz pasākumu vai koncertu, noklausās uzstāšanos un aiziet, bet visam apakšā ir tik daudz cilvēcisku momentu – dalībniekiem ir gājis tā un tā, un arī man viss atklātais liekas tik interesants. Mācos to sakārtot, pilnveidojos šajā uzdevumā.
Kad ieprasos par vēl citiem darbiem, Madara neslēpj: – Mājsēdes laikā neko daudz saieta namā darīt nevar, Ērgļos ir augsta saslimstība, tāpēc nevienu pie sevis neaicinām. Darām neizdarītos darbiņus, to, kam iepriekš neatlika laika, piemēram, pārskatām un sakārtojam nama noliktavas, sakārtojam skapju saturu, nomazgājam lampas un tamlīdzīgi. Tās ir praktiskas lietas, kas prasa laiku, un aktīvajā dzīves periodā, kad ir saspringts un radošs dzīves ritms, tam nepietiek laika.
Uz jautājumu, kādi Madarai kā ienācējai liekas ērglēnieši, saņemu atbildi: – Ir dažādi, ļoti dažādi cilvēki. Pati nāku no Latgales, un Ērgļos man cilvēki šķiet cietāku čaulu. Visiem ir raksturiņš, tā ka tas man arī ir izaicinājums. Protams, jūtos pieņemta un lēnām ar jauno aprodu.
Vai pašai ir kādi mīļi vaļasprieki un, ja pandēmija beigtos, tad dziedātu, dejotu, austu? – vaicāju Madarai.
– Protams, – saņemu atbildi. – Es taču dejoju deju kolektīvā "Pastalnieki". Dejojot mēs ar vīru sapazināmies, jo savulaik Latgalē sadraudzības kolektīvu pasākumā saskatījāmies. Tā nu esmu Vidzemē, un ir uzrakstīts arī mana vīra stāsts par to, kā iepazināmies.
Sulīgie Ērgļu saieta nama stāsti
GUNTA
Saieta nams ir liels – 1680 kvadrātmetri. Parasti beidzot darba dienu, pēdējais darbinieks, ejot prom, aizslēdz durvis un izslēdz gaismas, pirms tam uzkliedzot, vai kāds nav aizkavējies iekštelpās. Kad viss kluss un mierīgs, var doties mājās. Bet ir pārsteigums no rīta, kad izrādās, ka kāds tomēr ir palicis iekšā. Kurš tas bija, joprojām nezinām, bet noteikti tehnisks cilvēks, jo prata vīriešu labierīcību telpā izņemt logu no eņģēm un veiksmīgi tikt laukā.
SANDRA
No rīta ierodos austuvē. Viss, kā ierasti, bet pie loga neierastā vietā stāv ķeblītis, un logs ir pusvirus. Veicot detektīva cienīgu izmeklēšanu, atklājās… Iepriekšējā dienā jau vēlā vakarā austuvē cītīgi darbojās pieredzes bagāta audēja. Beidzot darbu izrādījās, ka durvju atslēga ir aizmirsta mājās un nu jādomā, kā izkļūt laukā. Nav divu domu – ķeblītis pie loga, uzrāpties uz palodzes, tad laukā pa logu kopā ar ķeblīti un, pakāpjoties uz tā, izkļūt no loga bedres. Un to var izdarīt jebkurš, arī deviņdesmitgadīga dāma ar spieķīti!
MĀRĪTE
1988. gadā zonālajos Deju svētkos Gulbenē ceļā uz stadionu vaļā stāvēja kanalizācijas aka. Kāda no kolektīva meitenēm noteica: "Gan jau kāds tajā iekritīs!" Un ilgi nebija jāgaida – mūsu Dainis iekšā gan! Ar visu jauno, balto, tikko uzšūto tautastērpu.
MĀRĪTE
Saieta nama īpašā smarža, kas nav mainījusies no tiem laikiem, kad kā divdesmitgadīga kordiriģente ierados Ērgļos, ir kā testeris, ka "Covid" laikā oža nav pazudusi. Zāles, kulišu, aktieru istabiņas (kurā nakšņoju uz "raskladuškas") smarža ir tā pati, neskatoties uz gadu gaitā veiktajiem remontiem un citām pārmaiņām.
AGRIS
80. gadu beigas. Tuvojas ballītes noslēgums. Jāsāk gatavoties uz mājās iešanu. Saieta nama atslēgu saišķis kaut kādā veidā ir nonācis glabāšanā pie kāda no kolektīva puišiem. Kādā brīdī visu namu pieskandina mežonīgi skaļi vīriešu smiekli. Ir atgadījies kas neparedzēts. Tajā laikā tualetēs jau nebija podu, bet gan tas, nu jau visu aizmirstais, caurums grīdā. Tātad šis atslēgu saišķis nelāgā kārtā ir iekritis caurumā. Un tad šajā smieklu lavīnā vīri sprieda, ka nu būs zemledus bļitkošana.
Atslēgas izmakšķerēja. Bet jāatgādina, ka tajā laikā saieta nama parādes durvis "slēdza" ar atslietu koku un aizmugures durvis – ar lielu āķi.
JĀNIS
Mana pirmā teātra izrāde kā aktierim notika Ērgļu estrādē. Varētu būt, ka toreiz mācījos 11. klasē. Mēģinājumos biju tik pārliecināts par savām spējām atcerēties tekstu, ka nebija problēmas arī citiem aktieriem teikt priekšā, ja teksts bija aizmirsies. Pirmizrāde un… viss teksts pēkšņi izkūp no galvas. Partnere Liene mēģina mani uzvedināt uz ceļa un turpināt iestudējumu, bet nē – es viņu cieši turu pie rokas un neļauju turpināt, jo es taču atcerēšos!!! Tajā brīdī šķita TIK SVARĪGI atcerēties to aizmirsto teikumu. Neveikli gara klusuma pauze. Mazajā apjukuma brīdī ieskatos skatītājos – atnākušie draugi, radi, kaimiņi jau sāk smīkņāt par manu teātra debiju, bet Liene tomēr turpina runāt, un tad jau atgriežas arī no galvas izkūpējušais teksts. Šķiet, uz skatuves tomēr nav īstā vieta, kur pierādīt pārējiem, ka es taču visu zinu un atceros.
ANTRA
Man bijis tas gods un laime dziedāt Ērgļu jauktajā korī, kad to vadīja kolorītais diriģents Jānis Sprancmanis. Viņa "spārnotie" izteicieni daudziem no koristiem mēģinājumu procesu ir padarījuši daudz jautrāku! Piemēram: "Kas jūs par sievām būsiet? Baigās raganas!" "Parādiet, ka jums ir trenētas lūpas! Es nezinu, ko jūs tur trenējiet!" "Sēdiet tā, lai jums tur apakšā nav viss saspiests! Kājas krustā – tev viss tur ir saspiests!"
APVIENĪBA "MANA FILMU STUDIJA"
Mūsu ģimenes uzņēmums jau vairāk kā 10 gadu sadarbojas ar Ērgļu saieta namu dažnedažādos projektos, kas saistīti ar filmēšanu. Pagājušajā gadā piedalījāmies Ērgļu amatiermākslas kolektīvu Līgo svētku sveiciena filmēšanā.
Skaistā, saulainā dienā sasēdinājām "Meņģeļu" muzeja pļavā audēju kolektīva dāmas un ķērāmies pie darba. Es redzu, ka audējai Ilzei galvā brīnišķīgs ziedu vainags, saku vīram, kas strādā ar videokameru, lai filmēdams līganā gaitā apiet apkārt Ilzei. Pēkšņi dzirdu, ka audējas sirsnīgi smejas un uz manu neizpratnes pilno skatienu atbild, ka ļoti dīvaini no malas izskatās, ka sieva (t. i., es) kategoriskā tonī saka vīram (t. i., operatoram): „Un tagad – skaisti aplido šo meiteni!"
ILZE
Saieta nams tagad, kultūras
nams – toreiz, taču lielākoties sarunās dzirdu un pašai iešmaucas tas toreizējais nosaukums. Jā, tā tolaik bija pirmā neapzinātā saskare ar jēdzienu "kultūra", no kuras es sapratu, ka kultūras nams ir tā vieta, kurā dzīvo dziesma, deja, tradīcijas, zināšanas, aušana, izstādes, pasākumi, grāmatas…, tā visa ir latviešu kultūra. Un jēdziens "saiets" ir tā vieta, kura apvieno un sapulcina dažādus cilvēkus, ne tikai dziedošos, dejojošos vai lasošos, bet arī citu mērķu vadītos.
MĀRTIŅŠ
Lai arī stāsts netiešā veidā saistīts ar Ērgļu saieta namu, ja nedejotu "Pastalniekos", tad viss būtu izvērties citādāk.
Tas notika pirms vairākiem gadiem. Lai arī tolaik man nepatika braukt dejot uz Latgali, bija jābrauc uz sadanci Viļānos. Pēc koncerta, protams, kopbilde. Es kā garākais vīrs kolektīvā parasti esmu bildes priekšplānā. Arī šoreiz nebija izņēmums. Aizmugurē visi kolektīvi, blakus Viļānu dejotāja.
Pēc vairākiem gadiem, kad ceļš uz to pusi jau bija regulārs un ne tikai dejošanas dēļ, šīs meitenes mamma atrod un parāda šo pašu bildi kādā avīzes izgriezumā.
Ir pagājuši daudzi gadi kopš kopbildes. Nu jau 7 gadus varu šo "nepazīstamo" meiteni saukt par sievu!
2.11.2021.