Aizvadītā gada februārī, kad Ukrainā sākās karadarbība, tūkstošiem iedzīvotāju pameta valsti, lai būtu drošībā un pasargāti.
Emīlija Becenko ar ģimeni devās uz Latviju. Madonā "Baltajā ūdensrozē" pavadīja trīs mēnešus un devās atpakaļ uz mājām. Pēc gada Emīlija atkal ir atgriezusies Latvijā, šoreiz apciemot tos, kas sniedza palīdzību grūtā brīdī.
Emīlija un dēls Saša teic, ka ir bijusi nostalģija pēc Latvijas un Madonas. Esot prom Ukrainā, skumuši pēc Latvijas. Jau aizvadītajā gadā vēlējās apciemot draugus Latvijā, tomēr iecere neīstenojās, bet šogad, apsolot sev, sapni īstenoja.
– Notikumi Ukrainā, aizbraukšana no dzimtenes ir bijis ļoti smags laiks. Tomēr neaprakstāmas ir emocijas, ko saņēmām, esot šeit. Palīdzība, kas tika sniegta, ir nenovērtējama, – sarunu sāka Emīlija. – Latvija man ļoti patika. Tik ļoti vēlējos vēlreiz izdzīvot tās skaistās emocijas, ko saņēmu, būdama te. Man ir tā izjūta, ka šī vieta ir mana.
Latvijas vārds Emīlijai nav svešs, to atceras vēl no skolas laikiem.
– Personīgi manā dzīvē Latvijas un Rīgas vārds bijis jau kopš bērnības. Skolas laikā, kad vēl bija Padomju Savienība, gatavojām katras valsts nacionālos tērpus. Man bija Latvijas tautastērps. Atceros, ka ilgi meklēju saktu. Svārki, blūze, vainags – tās bija manas toreizējās asociācijas ar Latviju, tautastērpu. Mana ierašanās Latvijā sakrita ar Dziesmu un deju svētkiem. Devos uz gājienu un noskatījos pilnīgi visu gājienu. Cik tas bija skaists! Tieši tā laikā apjautu patieso tautastērpu dažādību. Liekas, ka tas ir viens tērps, bet tās krāsas, krāsu gammas ir tik skaistas, vārdos neaprakstāmas. Vērojot gājienu, es biju pārsteigta, apmulsusi. Trūka vārdu par to skaistumu, ko redzēju, – emocijās dalījās Emīlija. – Nākamās asociācijas ar Latviju saistītas ar radiniekiem. Tante dzīvoja Krievijā un saistībā ar darbu brauca uz Rīgu. Bieži dzirdēju stāstus par galvaspilsētu. Vēl kāds mirklis – kaimiņienes māsa apprecējās ar latvieti. Katru vasaru viņu bērni brauca uz Ukrainu pie vecmāmiņas atpūsties. Mēs dzīvojām draudzīgi. Šobrīd gan saikne ir pazudusi, bet zinu, ka viņi dzīvoja Liepājā. Pārdomājot manu saistību ar Latviju, ir radusies sajūta, ka man patiesi šeit ir jānokļūst. Kad sākās karš un bija jāaizbrauc, pirmās divdesmit dienas dzīvoju pie mammas. Mana darbiniece kādā brīdī zvanīja un jautāja, vai nevēlos braukt uz Latviju, jo tur mūs pieņems. Sākumā atrunājos, ka nebraukšu, nevaru pamest ģimeni. Trīs dienas mēģināju pierunāt meitu braukt prom no Ukrainas, tomēr bez rezultātiem. Beigu beigās es kopā ar dēlu piekritu aizbraukt. Tagad man Latvija ir tik tuva sirdij, ka velk atpakaļ uz šejieni. Te ir tik sirsnīgi cilvēki, tik skaista daba un tīra vide. Teikšu godīgi, iepriekš, dzīvojot Ukrainā, nenovērtēju to skaistumu, kas ir arī tur. Mums ir ļoti skaista daba, ainavas, kalni un meži, bet, diendienā dzīvojot, to vairs nepamanījām, nenovērtējām. Pēc atgriešanās no Latvijas es atkal saredzēju to krāšņumu, kas ir visapkārt. Pirmais, ko pamanīju, atbraucot uz Latviju, bija tīrība un kārtība.
Emīlija ar dēlu Sašu no sirds pateicās ikvienam, kas sniedza atbalstu un palīdzīgu roku.
– Liels paldies jāteic Madonas novada pašvaldībai, Sociālajam dienestam par lielo atbalstu un ieguldīto darbu, rūpējoties par mums. Ikviens jautāja, kā vēl var mums palīdzēt, kas mums nepieciešams, vienmēr aprunājās, bija laipni un sniedza nenovērtējamu palīdzību. Laiks, kas tika pavadīts Madonā, ir neaizmirstams. Vēl tagad siltās atmiņās saglabājušās visas ekskursijas, kur devāmies. Īpaši nozīmīgi, manuprāt, tas bija bērniem, – teica Emīlija. – Par madoniešiem varu teikt tikai to labāko. Manuprāt, tik labu un sirsnīgu cilvēku kā Madonā nav nekur citur pasaulē. Iejūtīgi, līdzjūtīgi, laipni. Tikai pašu labāko varu teikt par latviešiem un laiku, kas pavadīts Latvijā. Noteikti šī nav pēdējā reize, kad ciemošos pie jums. Jau tagad plānoju atkal ierasties nākamajā gadā. Tikai zinu, ka nākamreiz līdzi ņemšu siltākas zeķes. Pa dienu pie jums ir silti, bet naktis gan ir ļoti vēsas. Pie mums Ukrainā ir krietni siltāks. Vēl mani ļoti pārsteidza tas, ka pie jums pat naktīs ir ļoti gaišs.
Arī Saša ļoti priecājās, ka kopā ar mammu ir atkal atbraucis uz Latviju, un dalījās savos iespaidos: – Man ļoti pietrūka Latvijas. Šeit jau biju ieguvis draugus. Cilvēki ir ļoti jauki, un Madona patiešām ir skaista pilsēta. Visvairāk man patika speķa pīrādziņi, tie ir tik gardi. Braucot prom, mums līdzi iedeva kastīti ar pīrādziņiem, tos es visus apēdu. Tie ir Latvijas nacionālais ēdiens, mums tādu pīrādziņu nav, bet mamma jau ir tādus cepusi arī mājās.
14.07.2023.