Dzejas dienas ir laiks, kad no atvilktnēm tiek izcelti pa gadu sarakstītie dzejoļi un rodas iedvesma jauniem. Andris Akmentiņš, uz stundu viesojoties Madonas Valsts ģimnāzijā, savus dzejoļus šoreiz nelasīja. Viņa piedāvātās sarunas tēma bija radošā domāšana un radošuma mēģinājums ģimnāzijas klasē.
– Radošai domāšanai ļoti svarīgi, ka no kaut kurienes – no citas sfēras un laukuma – ieraugi lietu, kas pēkšņi strādā, izraisa domas un veicina idejas, – iesāka Andris Akmentiņš. – Pārceļot to uz citu jomu, rodas jaunas atklāsmes, svaigums, neparastums. Iedomājieties Dzejas dienas. Šausmīgi garlaicīgs pasākums, bet ar karsējmeitenēm? Protams, dzeja ir tā, kas ir, tai pieliekot jel ko klāt, tas būtībā „krīt nost", nav vajadzīgs. Dzeja ir ļoti prasīga, tajā ir tikai vārdi (turklāt visiem pieejami vieni un tie paši vārdi), bet tā ir milzu enerģija. Vēl interesanti, ka, piemēram, Imants Ziedonis ir miris (pats pirku jaunu uzvalku, lai dzejnieka bērēs varētu stāvēt godasardzē), no otras puses – aizej uz bibliotēku, lasi, un ir tak Ziedonis dzīvs – joprojām ar mums runā!
Tas, ko šodien vēstu par rakstniecību, attiecas uz visām sfērām, jo stāsts ir par radošo domāšanu. Radošā domāšana noder ikvienā jomā. Tu vari pat interesantāk sākt spēlēt basketbolu, ja sāc domāt radoši.
– Radošajai domāšanai galvā nepieciešama brīvība un ļaušanās, – turpināja Andris Akmentiņš. – Lai izdotos, jānoliek malā skepse: „Ai, man nesanāk, citiem ir smukāk." Lai ko jaunu paveiktu, malā jānoliek arī priekšraksti, kā vajag. Dažādas dogmas var kļūt par dzejas materiālu, bet kopumā dzeja dogmas necieš. Tā kā pasaulē ir pārprodukcija ne tikai no lego klucīšiem, bet pilnīgi visa (ir daudz sliktu un vēl vairāk – viduvēju dzejoļu), ja varat nerakstīt, labāk ir nerakstīt. Kamēr nav noticis izrāviens, labākais, ko varat šai jomā dot, vērtīgāk ir klusēt.
Kā uzsākt pierakstīt dzeju? To varu iemācīt. Pirmais: vienkārši sākam bez domāšanas. Mehāniskā rakstīšana ir normāls radošās rakstīšanas mēģinājums. Ko rakstīt? Galvenais – nedrīkst apstāties, raksti visu, kaut muļķības. Ja 5-10 minūtes šādi darbojies, interesantākais, ka kaut kas sāk arī izdoties, sāc dabūt domu plūsmu. Jo rets ir stāvoklis, kad cilvēkam ir tukša galva, kad viņā nav intelektuālā trokšņa. Turklāt jūs esat jauni, jums ir pirmreizības izjūta.
Otra lieta – ar kaut ko ir jāsāk. Kas ģenerē idejas? Dzejniekam idejas ģenerē meitenes. Kādreiz bija vienkārši – aizbrauc uz pasākumu, paņem ģitāru, nostājies zāles priekšā un sāc spēlēt viņai. Vienā brīdī saproti – laiks iet, jau trīs dēli, jāmaina koncepcija.
Kā izraisīt to, ka idejas tomēr nāk? Teorija saka – vajadzīgas tehniskas izmaiņas dzīves ritmikā (nostājies uz galvas, palasi grāmatu, izej laukā no esošā garastāvokļa!), der arī monotons ritms. Un te var palīdzēt vilciens vai autobuss – neko īsti darīt nevari, bet ir ritms, kas rosina dzeju. Šķiet, liela daļa latviešu literatūras ir radīta tādā veidā – Plūdoni ieskaitot. Es, braucot ar autobusu uz Rīgu, savulaik trenējos kalnu slēpošanā. Skatījos ainavā un iedomājos, ka paralēli nesos ar tādu pašu ātrumu.
Vēl dzejai noder spēcīgas emocijas, arī kāds konflikts vai skaista valoda. Manā dzimtajā Alūksnes pusē ir tik skaista valoda, ka gribas to vienkārši pierakstīt. Atceros, biju mazs, un mēs līdām klausīties, ko īstie veči runā. Viņi jau bija iesiluši un tad tik nāca ārā… Mīlenbahs-Endzelīns tur nobālēja.
Pie ideju ģenerēšanas vēl varētu izdalīt vīzijas un metafiziku, ko katram sevī der izkopt. Radošās domāšanas pamatā ir arī alternatīvā apsvēršana, kad ātri uzģenerē kādu jaunu skatpunktu. Radošie to nereti dara neapzināti, un tad ilgstoši konflikti ir neiespējami, jo tu paskaties uz ikvienu situāciju no malas.
Reizēm dzejoli var uzrakstīt tikai tāpēc, ka ir skaista koncepcija. To var uzrakstīt arī tad, ja neesi dzejnieks, bet vēlies, piemēram, uzrakstīt apsveikumu. Jebkurš var būt dzejnieks, ja tikai pamana dzejoli un kaut ko skaistu.
01.10.2019.