Priesteris Arnis Maziļevskis ir prāvests Ērgļu katoļu draudzē, Suntažu un Lēdmanes draudzēs. Bez tam viņš ir svētās Marijas no Nācaretes, Baznīcas Mātes, Kristīgās dzīves un evaņģelizācijas skolas vadītājs Latvijā. Jaunaglonā priesteris vada kopienu, tautā sauktu “Marijas māja”.
– Ērgļu draudzē situācija nav tik iepriecinoša kā gribētos. Draudze nav liela, bet cilvēkiem ir grūti mainīties, – aicināts uz sarunu, atzīst priesteris Arnis. – Iespējams, šis kalpojums ir domāts manai garīgajai izaugsmei. Grūtības ir tajā, ka Ērgļi ir trešā draudze, uz kuru braucu. Vispirms Svētā Mise tiek svinēta Suntažos, tad Lēdmanē un trešā vieta ir Ērgļi. Līdz ar to nereti sanāk liels skrējiens un kalpojums "autopilotā". Es cenšos, bet pagaidām Ērgļu draudzes kontekstā ir prieks par jaunieti, kurš ir aktīvs un iesaistījies Marijas skolas kristīgajā nometnē jauniešiem – "Oāze". Dieva valstība viņā ir ienākusi, cerams, ka arī tālāk Dievs vadīs.
– Viens no jūsu kalpojumiem ir Svētās Marijas skola. Dzirkstoša starptautiskas formācijas programma – evaņģelizācijas skola ar ekumenisku atvērtību.
– Tas ir mans centrālais kalpojums līdzās visiem citiem. Daudzus gadus iepriekš lūdzos, ka gribu vest cilvēkus pie Dieva, lai viņi tiek glābti, atdzīvināti, un Dievs deva šo skolu. Marijas skola Latvijā pastāv jau vairāk nekā desmit gadus, un ir arī programmas nozarojums jauniešiem, kad viņi brīvlaikā pulcējas kopā un apmēram piecas dienas četrreiz gadā pavada apmācībā, sadraudzībā. Pieaugušajiem Marijas skolas sesijas tāpat notiek četrreiz gadā. Mums ir piecas filiāles: Rīgā, Jelgavā, Ogrē, Balvos un Daugavpilī, un nu jau redzu, ka cilvēki caur šo piedāvājumu satiek dzīvo Dievu, viņu sirdis un dzīves mainās, viņi ir pārsteigti, viņos notiek milzu pārmaiņas – sirdī ienāk Dieva miers, prieks, dzīvība. Izmainās domāšana, redzējums uz pasauli, notiek tas, ko teoloģijā sauc par atdzimšanu no augšienes. Ir liels prieks to pamanīt, un kamēr tā notiek, esmu šīs skolas patriots.
Pastāv arī cita veida piedāvājumi, piemēram, Alfa kurss, ko šobrīd organizē Madonas katoļu draudze, bet lielāko sava kalpojuma pienesumu redzu Marijas skolas norisēs. Šī starptautiskās formācijas programma šobrīd notiek padsmit pasaules valstīs, tālākā no tām ir ASV.
– Jaunaglonā jau vairākus gadus pastāv Marijas māja. Pastāstiet par dzīvi tur!
– Lūdzām, lai Marijas skolai būtu pastāvīga māja, un Dievs to deva. Pakāpeniski cilvēku skaita ziņā tur pieaugam, šobrīd Jaunaglonā apmetušies apmēram 30 cilvēki. Tā ir ļoti raiba publika – jaunākajam ir nedaudz vairāk par 2 gadiem, vecākajam – 95. Marijas māja ir kaut kas vidējs starp pansionātu un klosteri, viens otram kalpojam, kurš ar galvu, kurš – rokām. Notiek kopīgas lūgšanas, sadarbība, sadraudzība, protams, ne bez iekšējām cīņām. Pie mums dzīvo arī cilvēki ar diagnozēm, psihiski viņi ir veseli, bet algotā darbā pastāvēt nevar, dzīvo pie mums. Arī ticības ziņā – kāds ir tālāk ticis, kāds spēris mazāku soli, kopīgi mēģinām izveidot kopienu, lai gan tas, protams, ir Dievs, kas mūs veido. Ja cilvēks nodzīvojis visu savu dzīvi citur, tad atnāk un uzsāk dzīvi kādā jaunā veidojumā, mainīties ir ļoti grūti. To nevar pieprasīt, tas notiek brīvprātīgi, un tā ir izaugsmes lieta. Tomēr Dievs ar mums tiek galā, ejam uz priekšu, mācāmies.
– Kādas ir priestera Arņa ieceres lielākajos kristiešu svētkos – Lieldienās – Kristus Augšāmcelšanās svētkos?
– Protams, braukšu pie visām savām draudzēm, ekumenisko Krustaceļu Lielajā Piektdienā iziesim Rīgā, jo tas ir daudz efektīgāk, nekā to organizēt mazas draudzes ietvaros.
– Viena lieta ir organizēt citus, lūgties par citiem, lai viņi piedzīvo attiecības ar dzīvo Dievu, bet kā vertikālē un patiesībā noturēties pašam?
– Dievs vienmēr grib, lai augam un ejam uz priekšu. Efektīva šai ceļā ir grēksūdze, tāpat cilvēki, kas var aizlūgt par tevi, ir garīgais tēvs, pie kura varu aizbraukt, un arī internetā atrodama laba garīgā barība. Ja meklē, Dievs dod. Kad mācījos Garīgajā seminārā, mans garīgais tēvs bija priesteris Zbigņevs Stankevičs, un viņš teica, ka 90 procenti lūgšanu jāveltī par savu izaugsmi ceļā pie Dieva, tikai 10 procenti – par citiem. Ja tevī ir šis centrs, attiecības ar Radītāju, Dievs caur tevi darbojas arī uz citiem. Bet attiecības ar Dievu vienmēr jāuzlabo, jāatjauno.
Mums visiem gribas dzīvot komfortā, negribas augt un iet jaunajā, nezināmajā, darīt to, ko mēs vēl nemākam, vai bail kļūdīties. Negribas iet, braukt un meklēt, iziet no savas komforta zonas… Bet Dievs mums ir tik daudz sagatavojis! Viņš grib, lai arī mēs līdz ar Viņu savā dvēselē piedzīvojam augšāmcelšanās prieku, saņemot grēku piedošanu, atbrīvošanu, redzot, ka ļaunie gari (apsūdzības, baiļu, nemiera, kontroles, aizvērtības, egoisma…) atkāpjas, ka Svētais Gars ienāk mūsos un rodas jauna saprašana, mūsu miesa tiek dziedināta, saņemot gan dabisku, gan pārdabisku dziedināšanu. Un tad ieraugot, kā, mums kalpojot, citi cilvēki tiek dziedināti un atdzimst no augšienes – iegūst jaunu sirdi, kļūst par jaunu radījumu.
– Skan daudzsološi, bet kā līdz tam aiziet tam, kas ir ceļa sākumā?
– Pirmkārt, tās ir slāpes. Pēc kā tu slāpsti, pēc kā tu ilgojies? Otrkārt, ticība. Kā teiktajam tu tici? Izvēlies ticēt Dieva sludinātajai patiesībai – Kristus mums visu ir nopelnījis, Viņš mūs ir padarījis par cienīgiem, Viņš mums ir atvēris visus Debesu vārtus. Dievs tagad ir pieejams, sastopams. TAGAD! Treškārt, lūdz Dievam to visu. Pēc tā, cik karsti tu to lūdz, var redzēt, cik ļoti tu to gribi. Ceturtkārt, meklē vietas un cilvēkus, izvēlies pasākumus, kur notiek Dieva darbība, kur cilvēki tiek dziedināti, atbrīvoti un viņu sirdis un dzīves tiek izmainītas. Tas viss ir iespējams, tikai sāc!
26.03.2024.