Atcerēsimies, ka viens no šova "X Faktors" lielākajiem skatītāju mīluļiem ir mūsējais – dziedātājs Didzis Melderis, kas tika izbalsots soli pirms fināla, bet saņēma skatītāju ovācijas un simpātijas balvu. Kopš šova izskaņas ir pagājis prāvs laiks, un Didža muzikālā darbība tikai attīstās, jo visas viņa domas piesaistītas mūzikas radīšanai un tās izpildīšanai.
Pa šo laiku Didzis ir beidzis LLU, apgūstot laukkopību un agronomiju, tomēr pēc diploma iegūšanas nedomā darboties laukkopības un agronomijas sfērā, bet uz visiem 100 procentiem pievērsies muzicēšanai. Vīrusa „Covid-19" pandēmijas laikā no dzīves Rīgā Didzis pārcēlies uz Madonas novadu, palīdz vecākiem, kas ir zemnieku saimniecības „Līvi" īpašnieki, kur tiek ražots gardēžu iecienītais siers „Labrīt". – Lietderīgāk jūtos šeit, palīdzu tētim, mājiniekiem – izvadāju produkciju, – komentē jaunietis. – Esmu ievērojis – ja kas jādara, man patīk piespiest sevi piecelties no rītiem. No rīta labāk strādā smadzenes, ir idejas, enerģija.
Mērķtiecība ir vārds, kas vislabāk raksturo Didzi Melderi. Un arī šobrīd Didzim ir ar ko padalīties.
– Kaut Rīgā tagad nav ko darīt – mēģinājumi ir beigušies, koncerti, jebkādas tikšanās ir atceltas, radošais dzinulis neapsīkst, plānoju kādu dienu tikt līdz sava dziesmu albuma izdošanai. Šobrīd sperts pirmais solis – ir dzimis mans pirmais muzikālais bebis. Rīt, 27. maijā, dziesma „Tavos matos" sāks skanēt „Kurzemes radio", 28. maijā – TV3 ziņās, un pulksten 7.45 esmu aicināts šai televīzijā uz sarunu caur skaipu. 28. maija vakarā jaunā dziesma skanēs „Rietumu radio".
Vaicāts, kad materiālu atskaņos Vidzemes raidstacijas, Didzis saka: – Esmu piesaistījis cilvēku, kas veic komunikāciju ar medijiem – katram jādara tas, kas viņam sanāk. Pieļauju, ka jauno dziesmu varēs dzirdēt arī šīs puses radiostacijās.
– Pēc „X Faktora" sekojošais gads bija diezgan ražīgs – bija daudz koncertu un spēlēšanas, paralēli pabeidzu augstskolu, – apstiprina viņš. – Ieguvu dažādus kontaktus, pieredzi, mēģināju saprast citu mūziķu kļūdas, lai varētu no tām mācīties un vienu no savām simt kļūdām tāpēc izlaist. Var teikt, ka mūzikas industrijas jomā savās domās esmu progresējis, redzu tās uzbūvi, struktūru un saprotu, kas jādara, lai nokļūtu no punkta A uz punktu B. Paralēli tam mājās sāku rakstīt mūziku. Zināju jau sen, ka manī kas tāds mīt, bet pavisam netīšām, atnākot no veikala, ieslēdzu televizoru, un mazajā piecu minūšu pauzē, kamēr aplēju tēju, prātā ienāca kāda muzikāla tēma. Nospēlēju, ierakstīju telefonā un pēc laika noklausoties secināju, ka tur tiešām kaut kas ir. Pēc tam tēmu apaudzēju, izveidoju par materiālu. Viena dziesma netīšām uzrakstījās angliski. Tā kā apzinos, ka dziesmas angļu mēlē Latvijā nav vajadzīgas, to noliku malā. Pēc tam radās vēl viena muzikāla ideja bez vārdiem. Aicināju mūziķus un producentus norādīt uz kādu dzejnieku. Tā nokļuvu līdz rīdziniekam Emīlam Buiķim. Viņš ir ļoti talantīgs cilvēks, tikāmies neformālā gaisotnē, atklāju viņam savas radošās idejas, apmainījāmies ar informāciju un pēc pāris dienām jau tikāmies mēģinājumā. Uz to nācu ar absolūti citu ideju, citu gabalu, bet izveidojām dziesmu, kas tagad ir ierakstīta. Līdzīgi bija vēl kādos mēģinājumos, kad spontāni radās cita kompozīcija, nekā sākumā domāts.
Uz jautājumu, kā praktiski notiek sadarbība ar vārdu autoru, Didzis atklāj: – Tiekamies dzīvoklī, fonā ieslēdzu televizoru, pirms tam Emīlam esmu iesūtījis audio versiju savai muzikālajai domai, tam, kādu izjūtu vēlos radīt. Tad Emīls šai mūzikai pieraksta vārdus. Pagaidām tā radusies jau noslīpētā dziesma, ir vēl divas, kuras gribu ierakstīt un kādā brīdī laist klajā, un ir pusgatavi darbi, kas gaida, kad neatrisinātos vienādojumus spēšu atrisināt.
Vaicāts par citiem sadarbības partneriem, Didzis piemin „X Faktora" stilisti Lauru Lauzinieci. – Lauru regulāri iepazīstinu ar savām idejām, viņa tās uzklausa un ir svarīgs spēlētājs manā ikdienā. Tāpat svarīgs cilvēks ir producents Jānis Aišpurs, ar ko sadarbojos, jo manas uzrakstītās dziesmas citam producentam nemaz nepiestāvētu. Esam vienojušies, ka sadarbību turpināsim.
Uz jautājumu par dziesmas „Tavos matos" video versiju Didzis atbild izsmeļoši: – Laura Lauziniece mani iepazīstināja ar latviešu puišiem, kas Latvijā nesen ieradās no ārzemēm, bija izveidojuši kompāniju, strādā pie video un vēlējās savus spēkus izmēģināt mūzikas industrijā. Apskatīju viņu rokrakstu, un man šie paraugi patika. Tā nolēmām sadarboties. Tika izveidots aizraujošs scenārijs, sarunāju galveno lomu tēlotājus, sevi biju ielicis otrā plāna lomā (kā Tarantino pats sevi savās filmās), diemžēl video nepiedzima, jo atnāca negaidītais Covida kungs. Viss darbs tika apstādināts – veltīgs. Mājās lauzīju galvu, ko iesākt. Bija pagājis tik ilgs laiks, dziesmai sen bija jāskan, gumiju stiept vairs nevarēja. Tad atcerējos savu draugu madonieti Paulu Blumbergu, viņš ļoti labi zīmē, uzaicināju viņu veidot animāciju. Tā pirms mēneša sākām darbu. Lielā video īstenošanai bija paredzēts Madonas novada pašvaldības atbalsts, šie līdzekļi bija piešķirti, jaunajā situācijā tos novirzīju Paulam, animācijai. Zīmējumu bija daudz, lai viss izskatītos plūstoši, darbībā. Tagad mums ir jauns plāns nākotnei par dziesmu albuma kopīgu veidošanu.
Fotobildei Didzis uzrunājis Māri Kreicbergu, kas viņam palīdzēja šai ziņā.
– Tagad jāskatās, vai cilvēkiem dziesma patiks. Esmu izdarījis darbu, dziesmu ierakstījis, vērošu, vai klausītāji to pieņems. Tā ir laimes spēle, arī producenti atzīst, ka to nekad nevar zināt – vai cilvēki pieņems jaunradīto vai varbūt būs vienaldzīgi, – aizdomājas Didzis.
Jautāts, vai ar mūziku nākotnē domā pelnīt, jaunietis atbild: – Viss atkarīgs no tā, vai esi pieprasīts, vai laikabiedri tavu muzicēšanu ņem pretim. Ja tā ir, var arī pelnīt. Protams, ar uzstāšanos vienreiz mēnesī nepietiek. Lai izdzīvotu, vajadzīgs daudz vairāk. Latvija ir maza, mums ir maz cilvēku, dziesmu apskatos, kur redzami 10 tūkstoši skatījumu, Anglijā vai Amerikā tā vietā būtu 100 tūkstoši, līdz ar to jādara daudzas paralēlas lietas.
Uz ārzemēm gan Didzis nedomā braukt. – Šobrīd ne, bet arī tetovējumu pašlaik nevēlos, taču nezinu, kas notiks ar manu galvu pēc desmit gadiem, – smej puisis. – Latvijā ir labi un man te patīk. Galvenais ir darīt un sevi apliecināt. Man ir draugi, kas beiguši augstskolu, bet nezina, ko īsti iesākt. Ja esi darbspējīgs cilvēks, bet nezini savu ceļu, tas ir skumji. Es esmu atradis, ka mans ceļš vai kāds ceļa garāks posms saistās un saistīsies ar mūziku, un par to esmu priecīgs. Zinu, uz ko eju. Kaut esmu ieguvis augstāko izglītību, sirdī vēl plivinos pa gaisu, gribu iepazīt dažādus cilvēkus, veidot kontaktus, lai uzkrātu pieredzi un kāptu uz daudzām dažādām skatuvēm. Adrenalīns un pēcgarša pēc koncerta ir neatsverama. Sākumā ir milzīga gatavošanās, stresiņš, bet kad koncerts iet uz izskaņu, skan pēdējie akordi, cilvēki aplaudē, sākas kaifs, milzu gandarījums. Tā ir tā īpašā skatuves burvība, kad vienmēr gribas atpakaļ un būt publikas priekšā.
Viens no Didža sasniegumiem ir uzvara kopā ar grupu „Četri vienā", kas notika „Mikrofona" ierakstu jauno izpildītāju konkursā „SuperMikrofons" 2016. gadā, tāpēc vaicāju, vai ar grupas līderi Ilzi Rijnieci sadarbība turpinās.
– Ar Ilzi esam draugi, bet citu kopīgu projektu mums nav, – atbild jaunietis. – Ilze raksta savu mūziku, es mēģinu iet savu ceļu. Varbūt kādreiz mūsu ceļi satiksies. Sarakstāmies, sekoju līdzi viņas projektiem, bet interesējos par visu, kas notiek populārajā mūzikā.
Vaicāts, vai mūzika ir gēnos, Didzis smej: – Es taču notis nezinu. Mūzikas skolā no „darba pienākumiem" mani atbrīvoja. Nebiju pārāk labs audzēknis, skolotājiem kritu uz nerviem, līdz beidzot mamma salūza – tas čalītis no mūzikas skolas jāņem ārā… Toreiz biju priecīgs, tagad dzīve apgriezusies kājām gaisā, un ir skumji, ka neprotu nošu rak-
stu. Spēlēju pēc dzirdes, varu spēlēt klavieres, ģitāru, perkusijas. Tas ir gēnos, mans tēvs arī spēlē ģitāru, tēta tētis labi dziedāja, mammas tētis jaunībā esot bijis muzikants, spēlējis dažādus mūzikas instrumentus. Madonas ome dzied, tā ka visi radi pa drusciņai praktizējas mūzikā. Mani pašu mūzika „sāka raut vaļā" jau pirms „X Faktora". Konkursa pirmajā gadā tiku izsvilpts, bet nostrādāja sportiskais azarts – dabūju pa muguru, bet negribēju padoties. Pēc gada startēju atkal un veiksmīgi. Visiem saku – ir jāmēģina! Jāmēģina iespējami viss, jo tad apritē ienāk jauni cilvēki, jauna informācija. Nesen, piemēram, piedalījos improvizācijas teātra „Spiediens" kursos. Skatuvei tas noder – ir jaunas tehnikas, kā izlīst no dažādām situācijām. Kaut mēģinājumos jutos neērti (iedotais materiāls lika kāpt pāri sev, mācīties atbrīvoties), sapratu, ka tas ir vajadzīgs. Pa šo gadu paspēju aizbraukt un pastrādāt arī Luksemburgā. Uz jumtiem kopā ar latviešiem likām saules baterijas. Bija novembris, mazāk koncertu, un kopā ar māsas vīru devāmies ceļā. Uz mēnesi tur ielecām – lieliska pieredze! Ieslēdzu visas maņas, lai saprastu, kā to darīt. Neviens īsti nezināja, bet rezultātā vietējais lauksaimnieks tieši mūs aicināja atkal atpakaļ darbu turpināt. Ja nav izejas, ir jāmācās, jāmēģina, un viss izdodas.
26.05.2020.