Iespēja bērniem izaugt ģimenē, bet pieaugušajiem dzīvot, kur un ar ko kopā vēlas, piedalīties sabiedrības dzīvē un pieņemt lēmumus par savu dzīvi, – tā ir lietu kārtība, ko lielākā daļa sabiedrības uzskata par pašsaprotamu. Tomēr cilvēkiem ar invaliditāti šādas iespējas nereti ir ierobežotas.
Deinstitucionalizācija (DI) ir pakalpojumu sistēmas izveide, kas sniedz personai, kurai ir ierobežotas spējas sevi aprūpēt, nepieciešamo atbalstu, lai tā spētu dzīvot mājās vai ģimeniskā vidē. DI ir jānovērš situācija, kad personai ir jāpārceļas uz dzīvi ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā tikai tāpēc, ka nav pieejams nepieciešamais atbalsts dzīvesvietā jeb tā sauktie sabiedrībā balstīti pakalpojumi.
Vidzemes plānošanas reģiona (VPR) īstenotā projekta „Vidzeme iekļauj" vadītāja INA MIĶELSONE dalās pārdomās: „Neapšaubāmi, šābrīža situācija pasaulē ietekmējusi mūsu plānus un ieceres, tomēr iespēju robežās projekta aktivitātes turpinās, mācāmies pārvarēt izaicinājumus un meklēt jaunus risinājumus.
2018. gada sākumā, uzsākot darbu projektā, izjūtas bija – uzrotīšu tik piedurknes un visiem palīdzēšu! Tad nāca atklāsme, ka DI process ir ārkārtīgi sarežģīts, tā ieviešanas galvenais izaicinājums ir salāgot Eiropas Savienības struktūrfondu projekta un ārējo normatīvo aktu prasības ar katra cilvēka individuālajām vajadzībām. Tāpat izrādījās, ka iespējas palīdzēt projektā iesaistītajiem cilvēkiem tomēr ir ļoti ierobežotas, jo vidzemnieki pirms DI procesa uzsākšanas nebija aktīvi sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu attīstītāji un sniedzēji. Kopīgi ar pašvaldībām meklējām un atradām iespējas, kā pievilināt pakalpojumu sniedzējus, iedrošinājām vietējās organizācijas, kas pakalpojumus attīstīja un turpina attīstīt tepat reģionā. Daudz pārdomu raisīja arī tas, ka sabiedrība joprojām nesaprot deinstitucionalizācijas procesa jēgu un bieži rēķina tikai absolūtos skaitļos – cik mums izmaksā sniegt pakalpojumus cilvēkiem ar invaliditāti. Sapratām, ka mūsu uzdevums ir parādīt sabiedrības ieguvumus – normāli funkcionējošas ģimenes, tuviniekus, kas var mierīgi strādāt un uzturēt savas ģimenes, cilvēkus, kas ar noteiktu atbalstu paši var strādāt un uzturēt sevi.
Šobrīd, kad liela daļa sabiedrības piespiedu kārtā apguvusi pašizolācijas un „paliec mājās" noteikumus, varam mazliet labāk saprast tos cilvēkus, kuriem tā ir ikdiena viņu vai viņu tuvinieku veselības stāvokļa dēļ. Es ticu, ka, iemācoties sadzīvot ar šodienas izaicinājumiem, mēs kļūsim par iejūtīgāku, pretimnākošāku un atbildīgāku sabiedrību. Vienkārši runājot – mēs kļūsim par labākiem cilvēkiem."
Lai cilvēks ar garīga rakstura traucējumiem veiksmīgi iekļautos sabiedrībā, ir būtiski nodrošināt nodarbinātības iespējas atbilstoši cilvēka spējām un vajadzībām – gan cilvēkam, kurš dzīvo ģimenē, gan cilvēkam, kurš dzīvo grupu dzīvokļa pakalpojumā, tāpēc VPR DI plāns paredz dienas aprūpes centru un specializēto darbnīcu izveidi pilngadīgiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. VPR dienas aprūpes centrus pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem veido 13 pašvaldības, bet specializētās darbnīcas – 10 pašvaldības.
Cilvēkam ar smagākiem funkcionāliem traucējumiem piemērotāka ir darbošanās dienas aprūpes centrā, kur nodrošina nepieciešamo aprūpi, sniedz atbalstu un attīsta nepieciešamās vai saglabā esošās prasmes. Ja funkcionālie traucējumi ir vieglāki, bet algota darba veikšanai vēl jāattīsta darba prasmes, tad piemērots ir specializēto darbnīcu pakalpojums – sveču liešana, dārzkopības iemaņu apgūšana, ēst gatavošana, darbs ar mālu, ādas apstrādes, kokapstrādes un citas iemaņas. VPR pieredze rāda, ka specializētās darbnīcas palīdz cilvēkiem uzsākt darba attiecības vai atgriezties darba tirgū, jo tajās apgūst ne tikai amata prasmes, bet arī sociālās iemaņas.
15.01.2021.