Mīlestība ir vajadzīga ikvienam no mums — tikai tā spēj sasildīt, nomierināt, pasargāt un darīt patiesi laimīgus.
Dzīvē pāri brāžas daudz dažādu vētru un vēju, kas var viegli nodzēst mīlestības liesmiņu, tāpēc liela gudrība ir prast to nosargāt. Spilgts pierādījums tam, ka sīkās ķildas un ķibeles nav jāņem pie sirds, ir arī Sembergu pāris – Daila un Laimonis. Viņi oktobra sākumā nosvinēja 65. kāzu jubileju.
– Ar Laimoni iepazināmies ballē, kas notika manās kopmītnēs. Es studēju pedagoģiskajā institūtā, bet Laimonis – universitātē. Viņa skolas audzēkņus – elektriķus – pārcēla uz manām kopmītnēm, Laimonis spēlēja balles, atskaņojot mūziku no magnetafona. Tur bija vēl citi puiši, viņa draugi, un mēs visi dejojām. Un tā elektriķi ar biologiem sadraudzējās. Laimoņa dzimtā ir puse ir Veclaicene, Igaunijas pierobeža, bet es nāku no Lubānas. Es biju sameklējusi vietu tuvāk Rīgai – skolu, kurā strādāšu pēc studijām, bet sadalē pateica: „Nē, tur tu neiesi. Brauksi uz Sēliju, uz Lietuvas pierobežu – Zasu." Es nebiju ar mieru; Laimonim jau bija sarunāta darbavieta Ērgļos elektriķu iecirknī. Kad sadale jau bija notikusi un visi gatavojās doties uz savām darbavietām, pēkšņi notika reforma. Tās rezultātā Ērgļu iecirknis tika likvidēts un Laimonis palika bez darba. Madonā bija vajadzīgs kaut kāds meistars, Laimonis tika pie tā darba. Zasā beigu beigās atsauca atpakaļ skolotāju, kas bija aizgājis no darba, un pierunāja turpināt strādāt – sak', lai jau tā "kaza" (es) skrien, kur ir iedomājusies. Studiju laikā mācījos dabaszinātnes – bioloģiju, ķīmiju, anatomiju, botāniku un lauksaimniecības pamatus. Tas viss esot labi noderējis. Pirms darba gaitu uzsākšanas Madonā es divus gadus nostrādāju Jumpravā. Tad mans ceļš aizveda uz Bērzauni, Laimonis jau strādāja Madonā. Pilsētas 1. vidusskolā mācīju gan ķīmiju, gan bioloģiju, aizvietoju arī ģeogrāfijas skolotāju. Ko vajadzēja, to strādāju, – atmiņās dalās Daila Semberga.
Viņa pēc vajadzības pasniegusi nodarbības arī vakarskolā gan krievu, gan latviešu grupai. Ar audzēkņiem skolotāja sapratusies ļoti labi.
Šoruden Dailas kundze un Laimoņa kungs nosvinēja kāzu 65. gadadienu. Viņi kopā nodzīvojuši garu un saticīgu mūžu. Vaicāti, kā iespējams tik ilgus gadus pavadīt kopā un joprojām saglabāt mīlestības uguntiņu, Daila saka – vīramāte vienmēr teikusi, ka runāšana ir sudrabs, bet klusēšana – zelts. Protams, ir nācies arī sakašķēties, bet tas viss tiek ātri aizmirsts, un katrs pats lai dara, kā grib. Neesot, ko otru audzināt. Laulībā dzimusi meita un dēls, abi kopā saviem vecākiem viņi dāvājuši pulciņu mazbērnu. Liels prieks Laimonim un Dailai ir tajās reizēs, kad uz kopīgām tikšanās reizēm var ierasties visa ģimene, kas nemaz tik bieži nesanāk. Lai gan laiks uz vietas nestāv, Dailas kundze pozitīvi saka – jāpriecājas par katru dienu, kurā esam, un jāgaida gaiša rītdiena. Gadu nasta darot savu, veselību arī tā esot sašūpojusi, bet jāturas, cik vien var. Brīvo laiku Sembergu pārim patīk pavadīt lasot – Laimonis lasa daudz dažādu gudrību, bet Daila ar interesi pēta kaimiņienes atdotos „Ievas Stāstus". Agrāk tuva bijusi ceļošana, bet nu jau par to ir aizmirsts.
25.10.2024.