Pēc negaidītā kara sākuma Izraēlā, ko izraisīja nežēlīgs “Hamas” teroristu uzbrukums, 7. oktobra rītā no Gazas joslas izšaujot vairākus tūkstošus raķešu un iefiltrējoties vairākās vietās Izraēlā, šai valstī tobrīd esošie Latvijas pilsoņi tika aicināti iespējami ātri atgriezties Latvijā.
Daudzi atgriezās, tomēr Izraēlā joprojām ir mūsu tautieši, kas apmetušies šai valstī uz dzīvi pastāvīgi un vismaz pagaidām nekur pārcelties negrasās.
Laumas un Dāvida Sinai ģimenē aug meitiņa Sāra, kurai drīz būs trīs gadi, savukārt dēlam Gabrielam ir septiņi mēneši.
– Dzīvojam dzīvoklī Aradas pilsētā, kas atrodas uz Negeva un Jūdejas tuksneša robežas, 25 kilometrus no Nāves jūras un 45 kilometrus no Beerševas, – laikrakstam vēsta kādreizējā madoniete Lauma. – Četrus – piecus gadus mums bija viesu māja, kur ar vīru arī paši bijām apmetušies. Kad piedzima bērni, pārvācāmies citur. Tagad viesu māju ilgtermiņā esam izīrējuši. Aizvadītajā vasarā trīs mēnešus viesojāmies Latvijā – paceļojām, bijām uz Dziesmu un deju svētkiem, apciemojām radus. Pašlaik primārais ir rūpes par bērniem. Dāvids bieži palīdz cilvēkiem; šobrīd, kad ir daudz bēgļu, vīrs kā brīvprātīgais dodas pie viņiem un palīdz.
– Lūdzu, paraksturo mikroklimatu pilsētā!
– Aradā dzīvo vairāk nekā 27 tūkstoši iedzīvotāju. Tas ir reģionālais centrs, apkārt īsti nekā nav, esam tuksneša vidū. Tuvākā lielākā pilsēta ir 40 minūšu brauciena attālumā. Pilsētā viss ir nodrošināts – skolas, bērnudārzi, veikali, iepirkšanās centrs, un vienlaikus ir klusi un mierīgi kā Madonā. Vēsturiski visos karos te bijis samērā droši, un arī tagad pilsēta uzskatāma par drošu vietu. Cilvēki, kuru dzīvesvietas ir apdraudētas, brauc pie mums. Nezinām, kā būs tālāk, pagaidām bēgļi tiek izmitināti viesnīcās. 25 minūšu attālumā no mums ir Nāves jūra, daudzi izmitināti šī apvidus viesnīcās. Cilvēki cenšas saprast, ko darīt – īrēt kādu dzīvokli, meklēt darbu – lielam cilvēku pieplūdumam ar to gan būs grūti.
Apdraudētākie ir ciemati un pilsētas netālu no Gazas. Tas ir stundas brauciena attālumā no šejienes. Tagad notiek pilsētu iedzīvotāju evakuācija arī no Izraēlas ziemeļiem. Viņi savukārt nonāk valsts citās vietās.
– Kādu atceries 7. oktobri?
– Rītā, kad sākās apšaudes, pamodāmies pulksten 6.30 no sirēnu trokšņa. Salīdzinājumā ar Izraēlas citām vietām Aradā sirēnas tiek iedarbinātas ļoti reti. Tuksnesī nav, kas nobloķē skaņu, līdz ar to dzirdējām kritušo raķešu troksni. Tas bija traki, šokējoši, kaut tālu no pilsētas. Netālu no Aradas ir armijas bāze, kopš kara sākuma tajā jūtama daudz aktīvāka darbība – pāri lido lidmašīnas, ir mobilizēti gaisa spēki. Ikdienā šādi trokšņi iepriekš bija, bet tagad tā ir intensīva darbība.
Izraēlā visi gan emocionāli, gan fiziski ir gatavi karam. Katrā – gan daudzdzīvokļu, gan privātajā – mājā obligāti jābūt bumbu patvertnei, bez tās mājas vispār netiek būvētas. Cilvēki ir pieraduši pie kara draudiem, nav panikas, visi ir iemācījušies izdzīvot dažādos apstākļos. Ir kopības sajūta, īpaši tāpēc, ka pirms tam sabiedrībā bija šķelšanās. Sākoties karam, cilvēki cits citu atbalsta, tā patiešām ir atbalstoša vide.
Daudzi cilvēki ir iesaukti armijā – rezervistos, arī mūsu draugi. Rezervistos sauc vīriešus līdz 40 gadu vecumam, ir arī vecāki vīri, kas armijā iet kā brīvprātīgie. Viņiem tad jāatsauc atmiņā dažādas iepriekš apgūtas iemaņas. Mans vīrs ir vecuma grupā, kad rezervistos neiesauc, pirms kāda laika tika atsūtīta vēstule: "Paldies par jūsu kalpojumu!" Ja Dāvidam nebūtu ģimenes, viņš noteikti būtu pirmais, kas steigtos palīgā un cīnītos par savu zemi. Kad ir ģimene, bērni, ir citas prioritātes.
– Vai jums ir skaidrība par notiekošo?
– Ir daudzas teorijas, ko var lasīt ziņās, ko runā cilvēki apkārt, bet ir lietas, ko nestāsta, kas ir valdības pārziņā, mēs varam tikai minēt. Skaidrs, ka Izraēla gatavojas lielam karam, vai tas tā būs un kā tas būs, neviens nezina.
– Vai neesat domājuši pārcelties uz Latviju?
– Daudzi to jautā, un Izraēlā patiešām ir cilvēki, kuriem ir iespēja pārcelties uz ārzemēm un kuri to dara. Lidosta ir pārpildīta, rindas ir ļoti garas. Mums pašlaik domas par izbraukšanu nav, pilsētā vismaz pagaidām ir droši, un neuzskatām, ka Eiropā būtu drošāk, īpaši ebrejiem. Latvijā noteikti ir mierīgāk, bet no draugiem un paziņām esam dzirdējuši (to raksta arī medijos), ka Eiropā tiek pausti draudi ebrejiem, tiek apzīmētas mājas, kurās dzīvo ebreji, arī sinagogas.
– Kā šo laiku izdzīvo bērni?
– Bērni nesaprot notiekošo, bet jūt visu, ko vecāki pārdzīvo, jo esam saistīti. Meita šogad septembrī sāka iet bērnudārzā, bet trīs nedēļas pagāja, tad divas nedēļas sekoja svētki, un tad sākās karš. Šonedēļ atjaunojās iespēja vest bērnu uz bērnudārzu, atbildīgie mēģina atrast drošas iespējas, ja nu kas. Pirmās divas nedēļas, kad dārziņš bija slēgts, pilsētā notika citas aktivitātes, kas bija domātas vietējiem un bēgļu bērniem, lai novērstu uzmanību, vairotu prieku.
– Padalies arī par sevi!
– Kara iesākumā man atslēdzās telefons, divas dienas biju bez sakariem, tad jutos mierīgāk. Lai būtu iespēja sazināties, tiku pie jauna telefona, bet reizēm joprojām cenšos sevi no negatīvām ziņām pasaudzēt, nelasu visu, kas parādās. Jūtu visam līdzi, bet pārlieku liels stress nevienam nav veselīgs.
Ar vīru esam kristiešu kopienā, kur tiekamies regulāri, bet, kopš sākās karš, tiekamies katru dienu. Atbalstām cits citu, kopā lūdzamies, fokusējamies uz garīgo dimensiju. Ikvienam tas, manuprāt, var palīdzēt, ja viņš visā notiekošajā neaizmirst garīgo pusi, mūžības aspektu. Lai kas ar mums notiktu, esam Dieva rokās.
– Vai sekojat līdzi arī notiekošajam Ukrainā?
– Protams, bija sāpīgi dzirdēt par kara sākumu, un Izraēlā tagad ir daudz bēgļu arī no Ukrainas un Baltkrievijas. Daži no viņiem ir cietuši un, bēgot no viena kara, tagad nokļuvuši citā.
– Vai tavā apkaimē ir vēl kāds latvietis?
– Mūsu pilsētā esmu vienīgā, bet pa visu Izraēlu sanāk maza latviešu kopiena – esam apmēram 30 latvieši. Skaits mainās: kāds atbrauc pastrādāt, tad aizbrauc, bet ir apmēram desmit ģimenes, kurās cenšas runāt latviski. Uzturu sakarus ar viņiem, divreiz gadā – Latvijas valsts svētkos un Jāņos – cenšamies satikties.
Ģimenē ar bērniem runāju latviski, vīrs ar viņiem runā ebreju valodā, mēs savā starpā sazināmies angliski. Pati ebrejiski varu runāt sarunvalodas līmenī, pārsvarā te visi zina angļu valodu, vīra vecāki nerunā svešvalodā, tikai ivritā. Tāpēc man nebija variantu – bija jāiemācās vietējā valoda. Gāju kursos, paralēli centos sevi ielikt situācijās, kur nav angļu valodas izvēles. Rezultāts ir pietiekami labs.
27.10.2023.