Ir vasara pašā plaukumā, un tikko skolās pagājis izlaidumu laiks. Vērojot priecīgās absolventu sejas, atmiņas aizved pie pašas izlaidumiem — pamatskolā, vidusskolā un augstskolā.
Taču šis stāsts nav par svinīgo pasākumu katra cilvēka dzīvē, bet par skolotāja un skolēnu attiecībām. Par attiecībām, esot kā skolēnam, gan vēlāk daudzu gadu garumā, kad sen pagātnē ir skolas zvana skaņas. Cik daudzi bijušie absolventi uztur draudzīgas, cieņpilnas un sirsnīgas attiecības ar saviem bijušajiem klases audzinātājiem, cik daudzi klases audzinātāji seko savu audzēkņu gaitām aiz skolas sienām, interesējas par savu audzēkņu sasniegumiem – priecājas un jūt līdzi dzīves neveiksmēs?
Dažiem skolēniem ļoti veicas – viņi savu Skolotāju satiek uzreiz un iegūst apbrīnojamu iespēju kontaktēties ar viņu un atrasties viņa redzeslokā, un tas nozīmē gan labvēlīgas mācības, gan sekmību un priekšzīmīgu uzvedību. Tas ir arī milzīgs ieguvums katra skolēna turpmākajā dzīvē. Tomēr gan agrāk, gan tagad pastāv arī viedoklis, ka starp skolotāju un skolēnu nav jābūt nekādām emocionālām attiecībām, bet gan autoritāram režīmam, kurā pedagogs ir vienīgais noteicējs par klasē notiekošo, un vai vispār skolotājam ir jādomā par emocionālo saskarsmi ar skolēnu kādā konkrētā virzienā? Un vai tā vispār ir skolotāja atbildība – domāt par attiecībām, kamēr pedagogam jau tāpat pietiek darba ar mācību vielas pasniegšanu?
Man un manām klasesbiedrenēm – Madonas vidusskolas 1982. gada 11.d klases absolventēm – ļoti paveicās. Mēs satikām savu Skolotāju, klases audzinātāju Dailu Sembergu. Iespējams, ka daudz kas bija atkarīgs arī no mums pašām un no tā, kā mēs toreiz raudzījāmies uz pasauli. Jā, mēs bijām meiteņu klase, lai gan, 9. klasē mūsu pulkā bija arī divi zēni, bijām atvērtas, motivētas mācīties, jo katra no mums sev vien zināma iemesla dēļ bija izvēlējusies mācīties bioloģijas novirziena klasē. Vienai tas bija sapnis par medicīnu, citai ķīmijas vai bioloģijas studijas, vēl kādai vienkārši interese par bioloģiju.
Atceroties skolas gadus, ir daudz jauku atmiņu. Par to lielu paldies varam pateikt mūsu audzinātājai, jo tieši viņa domāja un rūpējās, lai skolas gadi būtu dažādu, interesantu notikumu piepildīti. Skolotāja Daila mūsu klasei nodibināja draudzību ar Lietuvas, Panevēžas skolas tāda paša vecuma skolēniem, un mums trīs gadu garumā katru gadu notika vismaz divi, kopīgi pasākumi ar lietuviešiem – vienu reizi Lietuvā, otru Latvijā. Bija arī
kopīgs darbs vasaras nometnēs. Neaizmirstams ir palicis brauciens uz Maskavu, kad skolotāja viena pati mūs aizveda un mums parādīja Krievijas galvaspilsētu. Šo sarakstu varētu turpināt un droši vien katrai no mums ir vēl kāds jauko atmiņu stāsts. Pieminēšanas vērtas ir arī atmiņas par ikdienišķu lietu risināšanu un organizēšanu.
Dažkārt skolotāja mums bija kā otra mamma – gan ar padomu, gan pārrunām par dzīvi, un tas notika neuzspēlēti, brīvi un patiesi.
Ir pagājuši jau vairāk nekā 40 gadi, katra no mums ir izvēlējusies savu dzīves ceļu, daudzas arī ir kļuvušas par skolotājām, diemžēl, divu vairs nav mūsu vidū, bet mēs joprojām cenšamies neaizmirst savu Skolotāju un viena otru. Skolotāja Daila ir tā, kas seko līdzi laika skrējienam un atgādina par apaļajiem un pusapaļajiem gaduskaitļiem kopš brīža, kad mūsu ceļi šķīrās. Viņa ir tā, kas krāj periodikas izgriezumus par notikumiem mūsu ikdienas gaitās. Vēl pirms pāris gadiem enerģijas pilna, skrejoša, vienmēr smaidīga un sirsnīga – tāda ir mūsu audzinātāja Daila.
Laiks skrien, katrai no mums šis ir nozīmīgas dzīves jubilejas gads, kad aiz kalniem jau jaunības trakums, kad gribas nedaudz palēnināt dzīves tempu, kad arī mūsu skolotājas solis nu jau ir kļuvis pavisam lēns. Tomēr viņa nebeidz mūs pārsteigt ar savu sirsnīgo attieksmi.
Šī gada sākumā viņa ar reģionālās avīzes "Stars" starpniecību apsveica mūs – savus bijušos audzēkņus – iesoļojot nākamajā gadu desmitā. Lai arī laiks ir nepielūdzams un vienmēr šķiet, ka esam laika trūkumā, tomēr ir no sirds patīkami, ja varam sagādāt kaut nelielu prieka mirkli viens otram: ar labu vārdu, ar kopā būšanu, ar sajūtu, ka kāds par tevi atceras un piemin.
Paldies skolotājai Sembergai par viņas labestību, par sirds gudrību toreiz, pirms vairāk nekā 40 gadiem, un tagad! Novēlam veselību!
30.07.2024.