23. aprīlī Praulienas pagasta "Lejaszīlēs", klātesot tuvinieku lokam, arī dzimtas pašiem jaunākajiem – Rūdolfam un Elijai, svinējām rakstnieces Ilzes Indrānes 95. dzimšanas dienu.
Mamma, vecmāmiņa, vecvecmāmiņa… Rakstniece un skolotāja. Viena no spilgtākajām romantiskā stila pārstāvēm latviešu prozā. Septiņu romānu, četru īsprozas krājumu, deviņu bērnu grāmatu un četru lugu autore. Īstajā vārdā – Undīne Jātniece. Šobrīd gadu nastas salīkušajā stāvā rakstniece joprojām glabā gaišu skatu, poētisku pasaules uztveri, bagātu un tēlainu valodu. To apliecina dienasgrāmata, kas tiek rakstīta joprojām.
– Dod manu zirdziņu garkājīti, lai tieku līdz sarunai, – satiekot "Stara" pārstāvjus, dēlam Jurim sacīja rakstniece.
Tad nu verandā pie lielajiem logiem ieklausījāmies Ilzes Indrānes domās, viņas šā laika esejās.
– Es ļoti priecājos par pavasari, atveru acis, gaisma spīd no loga, debess ir zila, un mani mīļie bērzi kāpj no purva mirdzēdami, – vēstīja rakstniece, norādīdama uz tālēm. – Ne skaitu, ne rakstu, bet kā dzeju visu redzēto pārdzīvoju, no tā arī dzīvoju. Ievelku dziļu elpu un skatos dārzā – kas tie par melniem stumbriem, kas debesīs kāpj? Lai taču tie turas uz pumpuriem un ziediem! Mokos atmiņās, kā tas bija, kad ābeles bija jaunas, vai tiešām to piedzīvoju – redzēju, kā tās stādīja? Vai tiešām tik garš mūžs ir nodzīvots? Skatos ar mīlestību. Gribētos ar katru cilvēku ilgāk un mierīgāk pakavēties, apjaust, kur turpinos, kur mana doma un skatiens ir aizvijies tālāk. Vai esmu aizgājusi tālāk? Parādes tērpos visi tērpušies, neizrāda savu dziļāko ikdienu, par to gribētos teikt – mantojiet, mantojiet, mantojiet no manis to gaismas meklējumu, ieraugiet balto! Acis neredzīgas, cik labs ir vecums bezgalīgais, ka baltais vienmēr mirdz pretī, baltais mirdz līdz beigām. Debesis gaišas, kāds piedāvā vēl vienu dieniņu. Tas ir skaisti un bagāti, skaisti un bagāti. Skaitu gadus, tie nojūk, nevar būt, ka tik daudz jau. Un tad nomierinu sevi – labi, iešu uz simtu, mierīgi gaidīšu simtu!
Skatos pa logu – kas par brīnišķīgu atklātni! Visas mūža nezāles ir pazudušas, zied tikai baltie sniegpulksteņi, zied viss dārzs, ar pateicību sveicieniem zied mans dārzs. Tieku atalgota un pagodināta, un ielīksmota dzīvošanai līdz simtam. Ļoti priecājos, ka aiznesīsiet mani tālāk – būs gaismas redzējums, būs tīrais un baltais. Man priekšā noklāta vēl viena balta, neaprakstīta lapa, roka spēj noturēt melno smērētāju, un uz lapas pa rūtiņām aizvien vēl uzsmērēju sveicienus šai dienai.
26.04.2022.