Janvāra sākumā madoniete Lolita Kostjukova atgriezās no pašas plānota 20 dienu un aptuveni 4000 km gara ceļojuma pa Āfrikas valsti Maroku.
– Braucienā devos viena, ar 3 kg vieglu mugursomu, absolūtā neziņā par to, kā būs, – stāsta Lolita. – Interneta rakstītāji neiesaka turp doties sievietēm vienām, tomēr, turp esot, stereotipi plīsa kā stikla bumbiņas. Varēju vien brīnīties, cik viesmīlīgi, runāties un tirgoties (nopelnīt) griboši cilvēki tur dzīvo!
– Kāds bija izplānotais maršruts?
– Ar prāmi pāri Gibraltāra šaurumam nonācu modernajā un rietumnieciskajā Tanžerā. Tad ceļojums iegriezās ekonomiskā režīmā – ar autobusu un vilcienu, apmeklējot ostas pilsētas Tetovanu, Šefšauenu, kas tiek dēvēta par "Zilo pērli". Devos arī uz Marokas senāko pilsētu ar 6000 šauru ielu labirintu Fēsu. Apmeklēju seno galvaspilsētu Miknēsu, vēstures stundās pieminēto feniķiešu un Marokas mūsdienu galvaspilsē-
tu – Rabātu. Tajā sadzīvo 11. gadsimtā būvētā un līdz mūsdienām apdzīvotā vecpilsēta ar debesskrāpi, moderniem tramvajiem un futūristisku, vēl nepabeigtu The Grand Theatre ēku. Uz Kasablanku mani atvilināja filmā "Casablanca" redzētais. Pilsētā izvietotā mošeja ir lielākā Āfrikā un viena no lielākajām pasaulē, tās minarets – augstākais pasaulē (201 m). Šī mošeja ir viena no retajām, kurā drīkst ieiet sievietes. Elpu aizraujošas mozaīkas, kokgriezumi, granīta kolonnas, stikla lustras, zelta rotājumi, tradicionālais mijas ar tehnoloģijām – apsildāmu grīdu un mehāniski atveramu jumtu. Apmeklēju arī saldumu galvaspilsētu Marrākešu un UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauto Marrākešas vecpilsētu un tirgus laukumu.
Pāri Atlasa kalniem, cauri tā sauktajām "durvīm uz tuksnesi" jeb Varzazātas pilsētu (tur ir pasaulē lielākā filmu studija, kurā uzņemtas arī filmas "Gladiators" un "Troņu spēles"), devos trīs dienu braucienā uz Sahāras tuksnesi netālu no Alžīrijas robežas. Tuksnesī, amaziru nometnē ar dziesmām un dejām Āfrikas bungu ritmos sagaidīju 2023. gada pirmo rītu. Atvaļinājuma noslēguma dienas aizvadīju pie Atlantijas okeāna Essauiras pilsētā. Tūristi tur dodas, lai apbrīnotu zilās krāsas zvejnieku laivas, zivju tirgu, kur svaigas austeres var baudīt par 70 centiem gabalā. Pilsētiņa ar skaisto promenādi un okeāna tuvums ļāva izbaudīt vēl neizjustu vieglumu un mieru.
– Kādi ir spilgtākie iespaidi un secinājumi?
– Maroka ir jābauda visa. Tā ir tik dažāda zeme, tik atšķirīgi krāsaina un smaržojoša. Maroku apmeklē ap 13 miljoniem tūristu gadā, jo īpaši vasarā. Es biju ziemā un +25 grādos jutos komfortabli.
Būtiska bija iekļaušanās plānotajā budžetā. Marokā nakšņošanas iespēju ir ļoti daudz, vai ikkatrā trešajā mājā ierīkota autentiska viesnīca vai hostelis, kuru cenas vilināt vilina, piemēram, 3 eiro par nakti bez brokastīm vai 8 eiro par nakti ar brokastīm. Ceļojumā par naktsmājām man kļuva vairāk nekā 10 hosteļi dažādās pilsētās un divas četrzvaigžņu viesnīcas, jo garākā izbraukumā ik pa laikam gribas plašāku gultu un rīta peldi baseinā. Tomēr hosteļiem arī piemīt sava burvība – iespēja iepazīties ar tūristiem no visas pasaules. Piemēram, astoņvietīgā istabā ar mani dzīvoja meitenes no Kanādas un Vjetnamas. Ar kanādieti pārrunājām ceļošanu pa Aļasku un Jukonas upi, bet vjetnamiete, angļu valodas skolotāja, aicināja ciemos uz Vjetnamu. Vienvakar ar vjetnamieti pastaigājāmies pa Marrākešas tirgu. Te manu istabas biedreni pēkšņi uzrunāja solīds kungs, jautājot, vai viņa ir angļu valodas skolotāja un vai ir mācījusi Kembridžā. Kungs pasauca tuvāk savus bērnus, no kuriem vecākais bija mācījies Lielbritānijā, un izrādījās, ka puiša angļu valodas skolotāja tolaik bija mana istabas biedrene!
– Kādus iepazini vietējos cilvēkus?
– Pārsteidza viņu viesmīlība, draudzīgums, vēlme runāties. Pārsteidza arī tas, ka dažāda vecuma sievietes, ģērbušās parandžās, nākot pretī, ieskatās acīs, un mēs apmainījāmies laipniem smaidiem. Smaids nojauca žogus, ko prāts uzcēla domām, ka šeit vienai nav ieteicams braukt. Maroka izrādījās atvērta un tūristiem droša. Vietējie nemanāmi tūristus pat uzrauga, vecpilsētās pavada, vienmēr ir gatavi palīdzēt, lai ar ciemiņu (viņu galveno iztikas avotu) nekas slikts nenotiktu. Jutos stabili un droši, kolīdz pieradu pie tumsnīgajām sejām, nacionālā vīriešu apģērba ar kapuci un lielām kabatām – kaftāna, sievietēm – hidžāba, parandžas, burkas tērpā.
Tā kā gribēju, lai iespaids par Maroku būtu košs, naktsmītnēm izvēlējos autentiskas marokāņu vai berberu mājas – kasbas. No ārpuses tām ir augstas māla sienas ar maziem lodziņiem vai bez tiem. Ieejot iekšā, nonāc pagalmā jeb iekšdārzā, paveras elpu aizraujošs skats – atvērtas debesis (ēkai nav griestu, pa nakti to pārvelk ar materiālu), koki un puķes, baseins ar strūklaku, mozaīka uz grīdas, sienām, smalki darinātas lustras. No priekštelpas durvis ved uz istabām, kuru durvis un logi ir stikla mozaīku rotāti. Kad saimniekam jautāju, kāpēc viss skaistums ir māju iekšpusē, viņš atbildēja, ka tam kopš sendienām ir praktiska nozīme – lai necilā ēkas ārpuse un zirnekļu tīklam līdzīgie ielu labirinti nepiesaistītu iekarotājus no svešām zemēm.
– Kāda ir vietējā virtuve?
– Tradicionālais ēdiens tadžīnā ir sautējums ar vistas gaļu, liellopu, aitas gaļu, zivi un daudz, daudz dārzeņiem. Visur klātesoša ir stipra piparmētru tēja, olīvas kā obligāts cienasts pirms pamatēdiena. Pankūkas, maize ar dažādiem ievārījumiem un medu: mandeļu, argāna, rožu, apelsīnu, eikalipta un citiem. Tad vēl dateles, mandarīnu un apelsīnu kalni, jo Maroka ir lielākā citrusaugļu audzētāja pasaulē. Augļus šeit tirgo no automašīnu piekabēm vai mūļu vilktiem ratiem, un tie maksā no 30 centiem kilogramā.
Šejieniešu viesmīlību ir grūti aprakstīt, tās ir citas attiecības ar pasauli. Piemēram, runāšana – neatņemams sasveicināšanās turpinājums, ilgi un gari, jo laiks tāpat kā nabadzība vai pārticība Marokā ir relatīvs jēdziens. Marokāņi pieticīgi un priecīgi koncentrējas uz to, kas šobrīd ir, nevis uz rītdienu, kas varētu būt. Šķiet, viņus nesatrauc nākotne, viņi nerisina neesoša laika problēmas.
– Vai par Latviju vietējie ir dzirdējuši?
– Braucot ceļojumā, iemācījos dažas pieklājības frāzes arābu valodā, un, tās izsakot, vietējos bija patiess prieks un vēlēšanās parunāties par zemi, no kuras esmu. Latviju nezināja gandrīz neviens, viņu zināšanas sniedzās līdz Spānijai, Vācijai vai, ideālākajā gadījumā, līdz Polijai, Lietuvai. Bieži palikām pie tā, ka esmu no Vācijas – valsts, kuras vārdu viņi bija dzirdējuši visbiežāk. Vienmēr pateicos par viesmīlību un secināju, ka šajā valstī priekšroka ir franču, arābu un spāņu valodai.
– Kāpēc priekšroka tiek dota ceļošanai vienatnē?
– Ceļot vienai man nozīmē iet savā tempā, pilnveidot komunikācijas prasmes, iepazīt citu kultūru un domāšanu, lai atbrīvotos no stereotipiem. Arī rast vientulību, būt ar savu "es", kas palīdz izkļūt no sabiedrības uzliktajām ikdienas lomu spēlēm. Ceļojumā ir iespēja atbrīvoties no ikdienas trauksmes, baudīt neatkarību un pārstāt baidīties, lai atgriežoties būtu vēl laimīgāka nekā iepriekš.
28.02.2023.