Sestdien, 8. jūnijā, pulksten 14 Madonas muzeja izstāžu zālēs esam aicināti uz mākslinieces Ineses Jakobi personālizstādes „Logi" atklāšanu.
Logu tēmu māksliniece risina jau vairākus gadu desmitus, bet izstādes pamatu šoreiz veidos viņas jaunākie darbi.
– Dzīve ir ļoti interesanta, – aicināta uz sarunu, izsaucas autore. – Ja man gribētos dzīvot citur, es arī būtu citur, bet esmu izvēlējusies strādāt un dzīvot Madonā. Nekāda vaina! Pilnīgākais miers. Par garlaicību arī nesūdzos, sen esmu sapratusi, ka neesmu izlasījusi tik daudzas grāmatas, kas būtu jāapgūst. Palēnām to daru. Ļoti interesanta grāmata, kurā atradu precīzus formulējumus nojausmām, kas man bijušas, ir izraēliešu vēsturnieka Juvala Noas Harari darbs „Sapiens. Cilvēces īsā vēsture". Tā patiešām ir vēsture, turklāt autors to rakstījis ar labvēlīgu smaidu. Šobrīd lasu filozofes Maijas Kūles grāmatu „Eirodzīve". Viena no tajā sastaptajām domām pauž, ka lietu iegūšana patiesībā ir nenozīmīgāka par cilvēku attiecībām, taču modernitātē cilvēki tiecas izmantot attiecības, lai iegūtu lietas, nevis lai veidotu solidāru dzīvespasauli. Varu piekrist, un arī tam, ka viduslaikos dzīvi pārvērta pulkstenis, kas laika uztveri sakārtoja zināmā ritmā. Reformācijas laikā dzīvi mainīja grāmatu iespiešana. Grāmatas un lasīšana izmainīja cilvēku saskarsmes formas, iedibinot garīgo tikšanos „neklātienē" un stiprinot prāta saistību ar iztēli.
– Atmodas gados pamanīju, ka tev vienmēr bijusi arī aktīva pozīcija attiecībā uz svarīgajiem notikumiem sabiedrībā. Vienmēr esi bijusi ar savu nostāju nozīmīgākajos procesos un viļņojumos.
– Arī tagad man ir savs viedoklis, tikai to publiski nedeklarēju. Prieks, piemēram, par mūsu jaunievēlēto Valsts prezidentu Egilu Levitu. Tāpat priecājos par Latvijas Nacionālās operas un baleta jauno vadītāju basbaritonu Egilu Siliņu. Iespējams, Zigmars Liepiņš paveica to, ko viņa vadībā vajadzēja izdarīt aizvadītajos gados, bet šobrīd ar cerībām skatos uz jauno vadītāju. Demokrātija ir visnedabiskākais veidojums, tāpēc sabiedrībai demokrātija visu laiku ir jāmācās. Jāpiespiež sevi domāt ārpus sev svarīgā, ārpus sava ķēķa. Es, naivā, deviņdesmitajos gados gaidīju, ka mani kāds mācīs, bet izrādās – pašam jāmācās, jo manipulēšana ar sabiedrību pastāvējusi visos laikos, mainījušies tikai ieroči, pieejamie līdzekļi.
Skatoties uz sevi, varu teikt, ka neesmu zaudējusi naivumu, savā uztverē vēl aizvien esmu naiva. Man nav tik rafinēts skats, lai gan sazvērestības teorijas un prakses bieži ieraugu. Naivums, manuprāt, ir tā īpašība, kuru ātri var pazaudēt, bet nevar iegūt. Īpaši to nekultivēju, bet pie sevis redzu, ka ir. Turklāt neuzskatu to par trūkumu, vienkārši tas ir cits skats uz dzīvi.
– Šobrīd Latvijā tiek svinēta Montas Kromas simtgade. Dzejniece bija nozīmīgs cilvēks māksliniecei Helēnai Heinrihsonei. Kuri ir tavi īpašie cilvēki no bērnības un jaunības, kas veidojuši, atstājuši garīgas pēdas?
– Esmu ļāvusies tam, kas notiek. Uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas sagatavošanas kursiem mani aizveda audžumāte. Jau krietni pēc tam viņa atzinās, ka manīja – es mazliet zīmēju, tāds normāls darba cilvēks no manis nesanāks, tad nu vedusi uz lietišķo skolu. Viņas pašas jaunība ritēja pirmskara laikā, audžumāte dziedāja korī, spēlēja teātri, tomēr būtiskākais viņai bija ikdiena.
Lietišķajā skolā un augstskolā man svarīgs bija ikviens skolotājs. Neesmu no tiem, kas iet un kaut ko meklē, ņēmu pretim visu, ko sastapu, protams, tekstilmākslas nodaļas dibinātāju un vadītāju Mākslas akadēmijā – Rūdolfu Heimrātu – ieskaitot. Bet arī citus. Piemēram, aust akadēmijā mācīja Vecvagarīte – cilvēks ar plašām zināšanām tradicionālās aušanas tehnikās un gobelēnu aušanā. Un kā viņa to darīja! Audēja mācīja darba tehnisko pusi, un, kā jau kārtīgam cilvēkam pienākas, viņai burtnīcā bija pierakstīts katrs auduma tapšanas process. Turklāt viņa auda dziedādama! Ir vairāki Rūdolfa Heimrāta darbi, kurus pēc mākslinieka skicēm noauda G. Vecvagare. Ārēji tāda izteiksmīga burbuļmamma, bet gracioza un forša! Un tā jebkurš, ko lietišķajā skolā un akadēmijā sastapu. Turklāt tekstilnieki bija vieni no tiem, kas padomju gados bija ideoloģiski vieni no brīvākajiem. Tā bija patiesa laime.
– Situācija šais laikos ir mainījusies – autori darbos var risināt jebkuru tēmu. Tomēr pastāvēt kā māksliniekam pēc akadēmijas beigšanas visos laikos ir bijis izaicinājums.
– Noteikti, un to rāda dzīve. Skolas gados pat kritizējot kāds nemitīgi palīdz, aizejot pasaulē, uzdevums, ko un kā darīsi, vispirms jāliek sev pašam. Tas, vai iesi uz nezināmā pusi, cik tālu riskēsi – būs tikai tava paša brīvā izvēle.
– Tad vaicāšu, vai esi daudz riskējusi – ar tēmām, idejām, darbiem?
– Tā varētu teikt, tikai to neizjutu kā risku, drīzāk – redzēs, redzēs, kas tur sanāks. Ar vienu šādu situāciju padalīšos. Bija kārtējais skiču konkurss izstādei un tēma bija „Latviešu strēlnieki". Padomju laiks. Izveidoju četru darbu ciklu ar abstraktu ainavu, vairāk vai mazāk – aizaugušu. Tajā parādījās arī šķībi krusti, kas likās – ļoti par tēmu. Manu skici, protams, izsvilpa. Tad sanāca dusmas, un to tomēr noaudu. Samaksa nebija garantēta, bet, aiznesot uz izstādi, Dekoratīvās mākslas muzejs šo darbu nopirka. Tā gadās.
– Tagad ar aušanu nenodarbojies?
– Tagad vairs ne. Kļuva interesanti strādāt ar citiem materiāliem, paralēli gobelēnam allaž esmu strādājusi eksperimentāli. Aušanai turklāt nepieciešama laba veselība. Stellēs sen neesmu sēdējusi, man vajadzīga kustība. Pēdējie darbi, ko noaudu, bija kolektīvu karogi Madonas kultūras namam, tos audu uz Dziesmu svētkiem. Mētrienas pašvaldības karogu jau šuvu aplikācijas tehnikā. Jāņem arī vērā, ka pamatā šodien dzīvojam centrālapkures apstākļos, un kodēm tā ir ideāla vide. Aust ar vilnu ir samērā nedroši, darbs ir ļoti jāuzmana. Protams, ir kolēģi, kas konsekventi turpina aust, un audekliem nav ne vainas.
– Gan senāk strādājot Madonas mākslas skolā, gan pavisam nesen Madonas muzejā, vienmēr uzsvēri, ka maksimāli jāredz, kas notiek galvaspilsētas izstāžu zālēs. Vai turpini sekot jaunākajiem notikumiem mākslas pasaulē?
– Cenšos un iespēju robežās Rīgā skatos visu iespējamo. Reizēm tas ir pārliecinoši, reizēm mazāk, bet svarīgi redzēt, salīdzināt. Viena no pēdējām izstādēm, ko apskatīju, ir Katrīnas Neiburgas personālizstāde „Mati". Pagājušajā gadā uzrunāja Rīgas starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle RIBOCA – daudz interesantu un aktuālu lietu. Turklāt jāredz gan iepriekšējo gadsimtu darbi, gan jaunāko autoru paveiktais.
– Kā tevi ietekmējis ilgstošais darbs muzejā?
– Muzejs bija nemitīga Amerikas atklāšana. Telpa pazīstama, zini katru paksi, bet katra izstāde bija pilnīgi cits komplekts, cita noskaņa. Un nevar uzreiz pateikt, kuru darbu likt tur, kuru citur, ir jāeksperimentē. Līdz ar to – milzīgs treniņš un process, kas prasa laiku. Kādreiz varbūt liekas – kas tad tur – pakārt kāda mākslinieka bildes, bet tas ir tas pats, kā izlasīt daļu no viņa biogrāfijas. Izlasīt, saprast un izjust. Jo, grozies kā gribi, – lai ko cilvēks censtos savos darbos demonstrēt, viņš tajos atklāj pats sevi. Nav nozīmes, vai attieksme ir personīga vai vairāk komerciāla, viņš demonstrē savu iekšējo pasauli. Un tas būtu nenopietni, ja izstādes iekārtotājs dažu minūšu laikā spētu saprast otru cilvēku. Līdz ar to nepieciešama iedziļināšanās, un tā prasa laiku.
Var dzīvot dzīvoklī, kurā nekad nemaini mēbeles, bet atnāk otrs cilvēks, šīs mēbeles izstumda, un tu jūties pilnīgi citādi. Bērnībā, kad mana ģimene dzīvoja strādnieku kopmītnēs Rīgā (tagad šai vietā ir Radisson viesnīca), audžumāte vairākas reizes gadā istabu pārmainīja. Nāku mājās no skolas, un dzīvoklis ir kā cita telpa – atkal kas jauns. Vai arī – ieliek vecos aizkarus krāsu podā, un caur krāsu rodas cita noskaņa. Iespējams, tieši bērnības laiks bija pirmais impulss telpas uztvērumam. Pierodi pie viena skata, bet nebaidies visu apmainīt arī otrādi.
– Kā ir ar tavu pašas izstādi – ko vēlies apmeklētājiem pateikt?
– Tie ir 21. gadsimta darbi, galvenokārt – jauni. Darbu pamattēma ir „Logs" un „identitāte". Caur logu jau viss ir redzams. Tā ir ļoti būtiska lieta. Gan tas, ko redzi, gan tas, ko tu rādi pats.
05.06.2019.