Ilggadējais Madonas slimnīcas vadītājs un terapeits Bruno Kokars 13. jūnijā atzīmēja apaļu jubileju, iesoļojot 80. dzīves gadā. Viņš Madonas slimnīcā nostrādājis gandrīz piecdesmit gadus. Kā pateicību par sadarbību daudzu gadu garumā Kokara kungu uz mājām sveikt ieradās gan Madonas novada domes priekšsēdētājs, gan domes deputāti, gan Madonas slimnīcas pārstāvji.
– Nāku no Gaigalavas, tur arī pabeidzu vidusskolu. Man bija labi skolotāji, sevišķi ķīmijas skolotāja. Varbūt angļu valodu apguvu ne tik labi, bet katram ir savas stiprās un mazāk stiprās puses. Mana mamma strādāja aptiekā, un, kamēr gatavojos kursiem Medicīnas institūtā, es arī vienu gadu tur nostrādāju. Sākotnēji mēģināju pastrādāt kuģu remonta rūpnīcā, bet tad, kad ieraudzīju visus lielos darbus un daudzos dzelžus, sapratu, ka šī joma man neinteresē. Tā nu nolēmu palikt pie tīrākas profesijas apgūšanas. Medicīnas institūtā iestājos 1964. gadā, pabeidzu 1970. gadā. Uzreiz pēc tam mūs abus ar sievu Mariju savervēja uz Madonu – vietējā slimnīcā vajadzēja loru, un mana kundze tieši bija ausu, kakla un deguna ārsts. Lai gan man 1971. gadā vēl skaitījās internatūra, es jau strādāju Madonā. Iesāku strādāt par iecirkņa ārstu, tad arī par terapeitu. Pēc apmēram četriem gadiem kļuvu par poliklīnikas vadītāju, neilgu laiku biju arī galvenā ārsta vietnieks. Man vajadzēja ar ambulatoro dienestu saistītās lietas kārtot tolaik arī rajona līmenī. Madonas slimnīcā esmu nostrādājis garu darba mūžu – te pavadīti 46 gadi, – stāsta Bruno Kokars.
Uz jautājumu, kā atceras Madonas slimnīcā nostrādātos gadus, Kokara kungs teic – lielas kļūdas netika pieļautas, un tas ir ļoti svarīgi. Izveidojās labas attiecības ar kolēģiem, kas kalpoja par stingru pamatu veiksmīgai sadarbībai. Bruno Kokaram ticis piedāvāts darbs gan Rīgā, gan Jēkabpilī, gan Rēzeknē, taču viņš no tā atteicies. Visi kolēģi jau bijuši iepazīti, ar viņiem ticis sarasts.
– Tolaik, kad sāku strādāt Madonā, bija uzcelti trīs korpusi, un man vajadzēja arī lemt par dažādām ar celtniecību saistītām lietām. Patiesībā tad, kad citi prātoja, kā savilkt galus, mēs attīstījāmies. Pašvaldība mums ļoti, ļoti daudz palīdzēja. Devāmies arī pieredzes apmaiņā uz Zviedriju, mums ar padomiem daudz palīdzēja speciālisti no Vaijes – arī turp devāmies skatīties, kāda aparatūra tiek izmantota, un no Vaijes arī ieguvām aparatūru. Apguvām ārzemju prakses, pateicoties tam ātrā tempā attīstījāmies. Tikām atzīti arī par labāko slimnīcu valstī. Jāpiemin arī dakteris Uldis Arents, ar kura palīdzību iesākām finansējuma piesaisti slimnīcai dažādos veidos. Viņš iesaistīja daudzus sabiedrībā augstus amatus ieņemošus cilvēkus palīdzībā mums. To, ko iecerējām, arī veiksmīgi īstenojām, – neslēpj Kokara kungs.
Atminoties mācību laiku, viņš saka tā – tolaik jau tā dzīve nebija tik viegla kā tagad.
– Mūsdienās jaunieši iesāk studijas, pēc kāda laika saprot, ka tas tomēr viņiem nepatīk, un dodas uz citu augstskolu. Manā laikā bija tā – bez variantiem. Kas bija iesākts, bija arī jāpabeidz. Studiju laiku atceros pozitīvi, protams, kā jebkurš students, es saskāros ar grūtībām, bet, ja vien bija atbildīga attieksme un apņēmība, ar visu varēja tikt galā. Bija priekšmeti, kuri padevās labāk, bija tādi, kuri ne pārāk. Vienā eksāmenā arī izkritu, bet tik un tā visam izgāju cauri. Tie, kuri nemācījās, ātri vien atsijājās no mūsu pulka. Es pret mācībām izturējos atbildīgi. Savā laikā biju gana labs sportists un gan vasarā, gan ziemā piedalījos dažādās sacensībās izlases komandā. Piecus gadus skaitījos labākais institūta čempions. Ar sportu es atslogoju prātu no mācībām, jo visu laiku jau nedrīkst tikai mācīties vien. Vēl tagad no rītiem cenšos nostaigāt divus vai trīs kilometrus, nevar tikai sēdēt mājās un skatīties televizoru. Ja sajūtos možāks, dodos pastaigā arī vakaros. Vingrot man ne sevišķi gribas, labāk pastaigājos. Kādreiz daudz sportoju, bet tagad brīvajā laikā labprāt makšķerēju un spiningoju. Braucu gan uz tuvākiem, gan mazliet tālākiem ezeriem. Makšķerēšanā man pievienojas arī mazdēls, – atklāj Bruno Kokars.
13. jūnijā – savā 80. dzimšanas dienā – viņu sirsnīgi sumināja arī Madonas slimnīcas vadība un kolektīvs. Pie viņa ieradās apsveicēji ar ziediem un laba vēlējumiem. Tas esot bijis patīkams pārsteigums, kas radījis prieku. Sveicēju vidū bija arī Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs un domes deputāts, sociālo un veselības jautājumu komitejas priekšsēdētājs Andris Sakne. Bruno Kokars saka paldies slimnīcai gan par tur pavadītajiem darba gadiem, gan atbalstu, kas viņam ticis sniegts veselības sakārtošanai.
Pozitīvus un gaišus vārdus Bruno Kokaram velta arī Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs: – Ir cilvēki, vietas un lietas, ar ko Madona un Madonas novads ir atpazīstami, un Bruno Kokars pavisam noteikti ir šāds cilvēks. Viņš ir mūsu personība, leģenda, es pat teiktu – mūsu novada zīmols zināmā mērā. Viņu visi pazīst, labi atceras viņa padarīto un atbildības sajūtu pret slimnīcu. Bruno Kokars bijis arī deputāts un pieņēmis daudz svarīgu lēmumu Madonas novada un pilsētas labā. Viņš ir liela personība, daudzpusīga, arī saimnieciska. Par Bruno Kokaru varu teikt tikai tos labākos vārdus. Viņš ir viens no tiem retajiem cilvēkiem, kurš Madonas novadā saņēmis augstāko Madonas novada pašvaldības apbalvojumu – Goda zīmi un Goda diplomu, un tas vien jau nozīmē ārkārtīgi daudz. Man pašam personīgi Bruno ir bijis paraugs deputāta darbā, kad sēdējām kopā pie viena galda. Man allaž patika viņa attieksme un piegājiens darbam, viņa laikā Madonas slimnīca valstī bija pat labākā.
25.06.2024.