Aprīļa nogalē visā Latvijā tika atzīmēta Bibliotēku nedēļa. Šā gada Bibliotēku nedēļas īpašais vadmotīvs „Mainās bibliotēka, mainās sabiedrība" rosināja uz domu sarīkot mazos svētkus Ļaudonas pagasta bibliotekāriem, 25. aprīlī aicinot gan bibliotekārus, gan lasītājus uz sirsnīgu kopābūšanu.
Šīs dienas mērķis bija radīt un gūt pozitīvas izjūtas, atcerēties mūsu bibliotēku cauri laiku lokiem – cik tā ir bijusi dažāda, ar dažādām funkcijām, pielāgotām tābrīža situācijām un vajadzībām. Uz pasākumu īpaši tika aicināti visi bijušie un esošie Ļaudonas un Sāvienas bibliotekāri, kopskaitā 15.
Tikāmies astoņi bibliotekāri, kas pārstāvēja visas pagasta bibliotē-
kas – gan Sāvienas, gan Ļaudonas, gan arī Ļaudonas vidusskolu. Un kā gan bibliotēka bez saviem mīļajiem lasītājiem, kas apmeklējuši bibliotēku jau no bērna kājas, kam vēl dzīvas atmiņas par Ļaudonas pēckara pirmo bibliotēku un pirmo bibliotekāru Hariju Lāci. Jādomā, ka daļai pasākuma apmeklētāju šī bija jauka atkalredzēšanās.
Pasākums tika atklāts ar latviešu izcilā dzejnieka, publicista Imanta Ziedoņa savulaik izteiktajām izjūtām par to, kas viņam ir bibliotēka: „..Bibliotēka man liekas vislaimīgākā vieta cilvēka dzīvē. Kad es ganos lasīju grāmatu, man likās, ka visas govis ir paēdušas. Kad es bibliotēkā lasu grāmatu, man liekas, ka to lasa, ir lasījuši visi citi arī, un ka nu beidzot es tikai kļūstu par cilvēku, tikpat gudru, labu un skaistu kā visi citi. Bibliotēkas ir paātrinājuma vietas. Bibliotēkā mēs uzvaram laiku, kļūstam pašskaistāki, daudz ātrāk nekā citādi – nekā ģenētiskajā iedzimtības gaitā, nekā vēsturiskās pieredzes ceļā, nekā skolu audzināšanā. Bibliotēkā mūsu kultūrgriba rod apgarotību lielo garu klātbūtnē. Tā realizējas bez dramatiskas piepūles. Varbūt šī arī ir – šī gribas apgarotība – tā specifiskās laimes izjūta, kas tevi pārņem bibliotēkā.."
Šie vārdi neatstāja vienaldzīgus pasākuma apmeklētājus – pensionētā skolotāja Sarma Barkovska atzina, ka arī viņas dzīvē bibliotēka vienmēr ir bijusi ļoti nozīmīga.
Pasākuma ieskaņā ar dziesmu un Ineses Zanderes dzejoļiem mūs priecēja Ļaudonas pagasta PII „Brīnumdārzs" bērni, par ko paldies saku gan bērniem, gan audzinātājām.
Par ieskatu pagasta bibliotēku vēsturē parūpējās šābrīža bibliotekāres Gunta Matīsa Sāvienā un Ieva Skušķe Ļaudonā. Jāatzīst, ka bibliotēku vēsturei ir visai sarežģīti izsekot, jo dažādos avotos parādās dažādi datējumi par bibliotēku dibināšanu. Pirmie ieraksti inventāra grāmatā Ļaudonas bibliotēkā parādās 1945. gada maijā, Sāvienas bibliotēkā – 1949. gadā. Tomēr atrodamas ziņas, ka jau ap 1900. gadu Ļaudonā pie Saviesīgās biedrības tiek dibināta bibliotēka. Un 1904. gadā pie Ļaudonas lauksaimniecības biedrības nodibināta bibliotēka, kas kara laikā gājusi bojā („Sētā un Druvā" 1938.06.10.). „Latvijas Bibliotēku padomes Gadu grāmatā" (I. R. 1926. 163. lpp. Kultūras fonda izdevums LBT66 3 R. 1932. KF izdevums – 137 lpp.) kā Ļaudonas kultūras biedrības bibliotēkas dibināšanas gads ir minēts 1923. gads. Savukārt Sāvienas bibliotēkas dibināšanas gads – 1912. gads. Tika dots ieskats par bibliotekāriem, kas strādājuši Ļaudonā jau no 1945. gada un Sāvienā no 1949. gada.
Klausoties atmiņu stāstos, varējām salīdzināt bibliotēku dažādos laikos, tomēr nonākot pie atziņas, ka bibliotēkas galvenā pamatvērtība visos laiku laikos ir nemainīga, un tā ir GRĀMATA, ko nespēj iznīcināt un aizstāt pat mūsdienu tehnoloģijas.
Šajā sakarā pasākuma apmeklētājiem tika piedāvāta interesanta aktivitāte – spēle, kurā jāatmin grāmatas pēc divu attēlu kombinācijas. Ar lielu aizrautību aktivitātē iesaistījās visi klātesošie.
Pasākuma laikā netika likts akcents uz darbu bibliotēkā šodien. Taču arī tas netika nepamanīts, jo visa pasākuma laikā fonā bija vērojamas pēdējo gadu laikā bibliotēkā notikušās aktivitātes. Savās izjūtās un pārdomās pēc pasākuma labprāt dalījās ilggadēja Ļaudonas pagasta bibliotekāre Ruta Bērziņa.
„BIBLIOTĒKA LAIKA GRIEŽOS". Tāds nosaukums bija bibliotēkas rīkotajam pasākumam, kurā mēs bijām sanākuši dažādu paaudžu bibliotekāri.
Ļaudonas pagasta bibliotēka. Sāvienas bibliotēka. Mēs – dažādu paaudžu bibliotekāri – dalījāmies pārdomās par darbā pavadītajiem gadiem, par darba metodēm, par pienākumiem, darba stilu agrāk un tagad.
„Es, Ruta Bērziņa, bibliotēkā strādāju no 1975. līdz 2007. gadam. Šobrīd krasi izmainījušies darba apstākļi, salīdzinot ar bibliotekāra darbu pagājušajā gadsimtā. Daudziem šobrīd liekas jocīgi, ka ar grāmatu somu uz velosipēda roktura dažādos laikapstākļos devāmies pie lasītāja uz mājām. Tāpat pagasta, jeb tobrīd ciema padomes, uzdevumā katru gadu janvāra pirmajā dienā bija jāiet pa mājām ar t. s. lopu skaitīšanu un bija jāiet katrā kūtī, lai pārliecinātos, ka saimnieks neslēpj patieso mājlopu skaitu. Piemēram, es ar mugursomu un uzskaites lapām savu teritoriju izbraucu ar slēpēm. Un tajā pašā laikā bija jāsagatavo arī atskaite par bibliotēkas darbu un 3. janvārī jāiesniedz rajona bibliotēkas vadībai. Ik pēc 10 gadiem bija Vissavienības tautas skaitīšana. Atkal, protams, darbs bibliotekāriem.
Rīkojām pasākumus: apspriedām, pārrunājām izlasītās grāmatas. Daudz interesējāmies un apkopojām materiālus par novadpētniecību, vācām pa mājām interesantus unikālus rokdarbus, rīkojām izstādes.
Bibliotēkas bija ēkās ar malkas apkuri. Atveda kravu baļķu – un mūsu, bibliotekāru, pašu ziņā, kā sagatavot malku.
Bibliotekāram ir jābūt ar augstām organizatora spējām. Tas gan ir visos laikos un laikmetos. Toreiz man vajadzēja prast noorganizēt gan malkas sagatavošanu, gan jauno plauktu saskrūvēšanu. Pasākumu organizēšana, darbs ar lasītājiem ir bibliotekāra darbā pati par sevi saprotama lieta.
Tagad ar patiesu prieku un interesi vēroju Ievas saglabātos attēlus un materiālus par paveikto darbu. Prieks, ka ir tādas tehnoloģijas. Mums, pagājušā gadsimta bibliotekāriem, nekā tāda nebija. Nebija pat fotoaparāta. Protams, piemēram, lielās rokdarbu izstādes iemūžināja paaicināts fotogrāfs ar dažām bildēm, bet ikdienas darbu, dažādus interesantus faktus saglabāt nesanāca. Rakstīju uz papīra. Glabāju mapēs. Fotoattēlu bija maz.
Kad sākās datoru laikmets, daudz ko saglabāju disketēs, bet šobrīd tās neviens dators vairs nelasa. Kā būs tālāk ar šobrīd tik aktuālajiem „flešiem"? Lūk, jautājums – kur un kā saglabāt, iemūžināt paveikto.
Dzīve rit uz priekšu. Ar patiesu prieku vēroju savu pēcteču darbību. Priecājos par viņu veikumu."
09.05.2018.