2017. gada 22. jūnijā Saeima pieņēma likumu „Par 1991. gada barikāžu dalībnieka statusu ", nosakot personu loku, kas atzīstamas par barikāžu dalībniekiem – tie ir cilvēki, kuri apbalvoti ar 1991. gada barikāžu piemiņas zīmi vai kuriem piešķirts Pateicības raksts par piedalīšanos Latvijas neatkarības aizstāvēšanā 1991. gada janvārī un augustā.
Šie ļaudis aktīvi darbojās barikādēs, izrādīja iniciatīvu to aizsardzībā, deva ieguldījumu organizatoriskajā un apgādes darbā, lai nosargātu 1990. gada 4. maijā atjaunoto Latvijas Republiku.
Likumā noteikts arī tas, ka pašvaldībām ir tiesības savos saistošajos noteikumos barikāžu dalībniekiem paredzēt sociālās garantijas, piešķirt nekustamā īpašuma nodokļa atlaides, kā arī atvieglojumus pašvaldības nodevu maksāšanā vai pakalpojumu saņemšanā.
Piektdien, 20. jūlijā, visas dienas garumā Madonas novada pašvaldībā pulcējās 1991. gada barikāžu dalībnieki, lai saņemtu dokumentu, kas apliecina šo statusu. Lai gan visi barikāžu dalībnieki, kuri vēlējās saņemt apliecības, tika aicināti laikus pieteikties, rinda uz apliecību saņemšanu bija patiešām gara. Pavisam kopā šajā dienā tika izsniegtas 134 apliecības. Apliecību izsniegšanu organizēja 1991. gada Barikāžu dalībnieku biedrība.
Uz apliecību izsniegšanu bija ieradies arī toreizējais otrais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Romualds Ražuks, kurš pats ir apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
– Sāksim ar to, kamēr likumā nebija šāda statusa, nebija noteikta un atzīta šī konkrētā cilvēku grupa – barikāžu dalībnieki -, viņus atbalstīt nebija iespējams. Tagad likums to atļauj, un pēc mūsu rīcībā esošās informācijas vairākās pašvaldībās, tostarp Dagdā un Inčukalnā, tika veikti grozījumi saistošajos noteikumos par labu barikāžu dalībniekiem. Arī Jūrmala mums atsūtīja vēstuli par grozījumiem pašvaldības noteikumos – tā viss pamazām kustas un virzās pozitīvi uz priekšu. Tiek dota iespēja saņemt nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi, tāpat atlaides tiek piešķirtas visiem pakalpojumiem, ko sniedz pašvaldība. Varu minēt, ka Dagdas pašvaldība, kas ir visai pieticīga, šogad katram barikāžu dalībniekam atvēlēja 50 eiro zāļu iegādei. Es domāju, ka Madonas pašvaldības iespējas ir krietni lielākas, bet svarīgākais ir tas, ka, izsniedzot šīs apliecības par dalību barikādēs, pašvaldībām būs viegli apkopot, cik īsti katrā no tām ir reģistrēti barikāžu dalībnieki, lai varētu plānot savus budžeta izdevumus nākamajam gadam, – uzsvēra R. Ražuks.
– Protams, mēs aktīvi strādājam ar pašvaldībām, to vadītājiem, tai skaitā Madonas, un ļoti ceram arī uz pašiem barikāžu dalībniekiem, ka arī viņi nepaliks malā, bet rakstīs savai pašvaldībai, vērsīsies pie tās vadītāja ar lūgumu pildīt likumu un viņus atbalstīt. Turpinot par janvārī pieņemto lēmumu – iespēju barikāžu dalībniekiem saņemt nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi – uzskatu, ka tas ir ļoti būtiski. Tādās vietās kā Jūrmala un Pierīga nekustamā īpašuma nodoklis ir ārkārtīgi dārgs, tāpēc šāda iespēja, manā skatījumā, ir sevišķi nozīmīga. Varbūt, ka lauku novados tas nebūtu tik svarīgi, bet cenas aug, es domāju, ka pienāks laiks, kad vēl nopietnāk vajadzēs plānot atbalstu barikāžu dalībniekiem, jo tagad tas ir iespējams. Manos plānos ir atbalstīt barikāžu dalībniekus arī turpmāk. Katru reizi, kad tiks skatīts likums un tajā tiks veikti grozījumi – vai tie būtu pacientu līdzmaksājumi pie ārstiem vai citiem speciālistiem, vai daudzbērņu ģimeņu atbalsts, vai Černobiļas katastrofā cietušo atbalsts -, pie šīm cilvēku grupām vajag pievienot klāt arī barikāžu dalībniekus. Nekādas tiešās piemaksas pie pensijām pašreizējā situācijā nav iespējamas, šādu ieceri īstenot ir nerealizējama iespēja, bet tas noteikti būtu sava veida materiālais atbalsts iespēju robežās, – ieceres un jau esošās iespējas barikāžu dalībnieku atbalstīšanā izklāstīja Romualds Ražuks.
Iztaujājot pašus 1991. gada barikāžu dalībniekus par toreizējiem laikiem un notikumiem, bija jūtams, ka domas ir dažādas.
Barikāžu dalībnieks Oskars no Jumurdas atcerējās: – Tie bija tādi laiki… Tie pienāca, pagāja un nu ir aizmirsti. Braucām un dzīvojām pa Rīgu, toreiz braucienu organizēja kolhozs. Kopā ar saimniecības cilvēkiem tad arī braucu. Devāmies turp ar autobusu. Jūtas toreiz bija, kā jau tādā situācijā var būt. Toreiz jau visi bija lieli patrioti, vienaldzīgo nebija. Tas bija īstens tautas pacēlums, patriotisma vilnis. Mūsu postenis atradās pie valdības mājas. Tur bija sadzīta smagā tehnika, lielie traktori, riņķī un apkārt sakrāva milzīgos betona blokus. Bijām tur pa divi lāgi. Bija tādi laiki, un bija tāda vajadzība būt tur. Es tikai no savas puses varu piebilst, ka ļoti daudzi ir vīlušies par mūsu augstākās varas attieksmi un par to, kas pašlaik notiek. Rezultāti varēja būt labāki, valdības attieksme varēja būt savādāka gan pret cilvēkiem, gan pret visu kopumā. Neviens nevarēja iedomāties, ka tik ātri izšeptēs mūsu valsti. Tie, kuri cēlās un gāja, tie nevarēja ko tādu iedomāties. Tolaik nevienu nešķiroja – cēlās un gāja visi. Neatkarīgi – vai biji latvietis, vai krievs. Atceros, kā satikām gruzīnus, kuri mums stāstīja, kas noticis viņu valstī, kas piedzīvots tur.
– Teikšu tā – pirmajā naktī, kad mēs tur bijām, skumīgi palika brīdī, kad redzējām, ka pie Brīvības pieminekļa visapkārt ir pilnīgs tukšums. Janvāris, aukstums, bet Milda stāv viena pati, mēs esam it kā atbraukuši sargāt pieminekli „Tēvzemei un Brīvībai", bet patiesībā apsargājam onkuļus un tantes, – atmiņas pārcilāja barikāžu dalībnieks Artis. – Bet to, ka nosargājām Ļeņinu, varu pateikt godīgi. Pie Ļeņina pieminekļa pretī Ministru kabinetam stāvēja jauns puisis ar mašīnu, uz kuras bija satelīttelevizors ar antenu, kas tajā laikā bija liels brīnums. Piegājām paskatīties, piebrauca japāņu ražojuma autokrāns, vīriņš no augšas sauc: „Raujam nost Ļeņinu!" Vīri jau gatavi vilkt troses, te pēkšņi no tumsas izskrien sīciņš latviešu milicītis, seržants, un saka mums, ka varbūt tā nevajag darīt. Prasām, kāpēc tad ne? Izrādās, viņu atsūtījuši sargāt pieminekli, lai Ļeņinam nekas nenotiktu. Sanācām visi kopā, apspriedāmies, kā rīkoties. Tā kā armijā visi bijuši, zinājām, kas ir dienests, nolēmām nesarīkot nabaga latviešu puikam problēmas. Mums izdevās pieminekli nosargāt, citādi tas būtu nogāzts. „Latvijas Avīzē" bija viena bilde, kurā redzams, kā stāvam pie Ļeņina pieminekļa. Fotografēts no ēkas, kur tagad atrodas prezidentu dzīvokļi. Stāvam tādā aplītī, gaidām, kad nāks interfronte. Lūk, tādas manas atmiņas īsumā.
Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs ir patīkami pārsteigts un patiesi gandarīts par to, ka cilvēkiem un arī viņu ģimenēm šis notikums ir svarīgs: – Atnākušo cilvēku skaits bija negaidīti liels, taču tas priecē. Lielā aktivitāte rāda, ka tas ir nozīmīgs pagrieziena punkts Latvijas vēsturē. Ar ļoti pozitīvu attieksmi vērtēju lēmumu sniegt barikāžu dalībniekiem atlaides nekustamā īpašuma nodoklim. Cilvēki, kuri aizstāvēja savu valsti un riskēja ar dzīvību, ieguldīja tajā savu sirdi un dvēseli, ir pelnījuši šāda nodokļa atlaides. Tas noteikti ir tā vērts.
Taujāts par to, kā iecerēts atbalstīt barikāžu dalībniekus Madonas novadā, domes priekšsēdētājs atbildēja: – Noteikti par to vēl jāpadomā. Kopīgi pasākumi ir viens, bet otrs – tīti praktiskas lietas, piemēram, atlaides sabiedriskā transporta izmantošanai vai cita veida atvieglojumi, ko sniedz pašvaldība. Šobrīd uzreiz ir pagrūti pateikt, pie tā vēl būs jāpastrādā.
24.07.2018.