Pagājušās nedēļas notikums visā Latvijā bija „Baltijas ceļa" atcere – tika organizēti dažādi pasākumi par godu „Baltijas ceļa" 30. gadadienai. Toreiz 23. augustā igauņi, latvieši un lietuvieši sadevās rokās, lai pievērstu pasaules uzmanību Baltijas valstu okupācijai. „Baltijas ceļa" akcija vēsturisko sēru dienu – 1939. gadā noslēgtā Molotova-Ribentropa pakta traģiku – pārvērta par jauna satura piepildījumu.
"Baltijas ceļš" apliecināja, ka ticība demokrātiskām idejām vieno Baltijas valstu iedzīvotājus, un 600 kilometru garā ķēdē cauri Baltijas valstīm aktualizēja brālības, vienotības, kopēja mērķa izjūtu, kas aizveda pie Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas.
Tā kā viena no svarīgākajām vērtībām visos vēstures posmos ir kultūras mantojums – tieši kultūras vērtības palīdzēja stiprināt iekšējo garu okupācijas laikā un dod spēku arī šodien, veidojot un attīstot šodienas dzīvi -, „Baltijas ceļa" jubilejā Madonas novada pašvaldība vairākās vietās organizēja svētku koncertus. Tie notika 23.-24. augustā, un svētkos piedalījās amatiermākslas kolektīvi no Madonas novada un viesi no Lietuvas un Igaunijas.
Svētku ietvaros cilvēki tika aicināti pulcēties Sarkaņu pagasta Biksērē, Kalsnavā – Jura Alunāna parkā, Mārcienas pansionāta pagalmā, Barkavas estrādē un Dzelzavas kultūras namā. Katrā pasākumu norises vietā vienojošais elements bija ne tikai patriotiskas uzrunas un skaisti deju soļi, bet arī ziedu paklājs „Baltijas ceļam 30", ko izveidoja vietējie entuziasti.
– 1939. gada 23. augusts ir viena no melnākajām dienām Eiropas vēsturē un Baltijas tautu vēsturē, – savā uzrunā Sarkaņu pagasta Biksēres estrādē uzsvēra Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs. – Tika noslēgts Molotova-Ribentropa pakts, izlemta Eiropas vēsture, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas liktenis. Pēc 50 gadiem ar īstenoto "Baltijas ceļu" trīs Baltijas tautas 23. augustu pārvērta par svētku dienu. Padarīja par pagrieziena punktu ceļā uz brīvību un neatkarību, pārvērta šo dienu par notikumu, ko svinam vēl pēc 30 gadiem un, esmu pārliecināts, – svinēsim pat pēc gadsimtiem. Laikā, kad „Baltijas ceļš" īstenojās, biju pārāk mazs un neizpratu šīs dienas nozīmīgumu, bet savos vecākos sajutu enerģiju, degsmi, alkas pēc brīvības, laimes izjūtu. „Baltijas ceļu" novērtēju šodien un visiem saku paldies, ka man ir mana Latvija. Tikai tie cilvēki, kas tic, kas spēj mainīt pasauli, to dara. Domāju, ka „Baltijas ceļa" dalībnieki ar savu ticību, spēku un drosmi mainīja pasauli, mainīja mūsu tautu likteņus, un tas ir ļoti nozīmīgi. Priecājos, ka šodien kopā ar mums ir kaimiņu tautu – Lietuvas un Igaunijas – cilvēki.
– Viens var būt stiprs, bet, esot kopā trim, rodas pavisam cits spēks. Mēs to pierādījām „Baltijas ceļā" un pierādīsim vēlreiz, ja vajadzēs, – piebilda domes priekšsēdētājs.
Būtiski, ka neklātienes sveicienu madoniešiem un viesiem bija atsūtījis Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns: – Vēl pirms 30 gadiem, kad Latvijas radio uzrunāju neaizmirstamās un leģendārās Baltijas brīvības ķēdes dalībniekus, pats tikko biju pārkāpis sava mūža 30 gadu slieksni. Lielāko daļu no tiem biju nodzīvojis Madonā. Tas nozīmē, ka visu bērnību un skolas laiku biju pavadījis Hitlera un Staļina 1939. gada 23. augusta pakta ēnā. Mums no mazām dienām uzspieda ačgārnu pasauli. Tajā melus vajadzēja dēvēt par patiesību, verdzību – par tautas brīvību, tautas slepkavas – par atbrīvotājiem, bet savus varoņus – par nodevējiem. Tomēr klusībā un pusvārdos vismaz daži skolotāji skolās, vismaz daži vecāki mājās, kā arī trimdas latvieši un Rietumu žurnālisti ārzemju radiostaciju pārraidēs dienu no dienas atgādināja, ka visas trīs Baltijas tautas joprojām atrodas nelikumīgā Maskavas okupācijā. Par atņemto valsti madoniešiem tad aizliegtā nacionālā karoga un himnas vietā kļuva cēlais pirmskara Madonas aizsargu nams ar zīmīgo Tālavas taurētāju bareljefā, mūsu varoņus spītīgi cildināja Oskara Kalpaka piemineklis Visagala kapos. Tas iedvesa pretestības garu un ticību Atmodai arī manā paaudzē. Madonas puses „Baltijas ceļš" iesākās vismaz 1988. gada aprīlī, kad arī es te aicināju pēc Igaunijas parauga dibināt Latvijas Tautas fronti. Baltijas brīvības ceļa jēdzienu kā Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tautu izdzīvošanas kredo 1989. gada maijā pasludināja Latvijas Tautas frontes, Igaunijas Tautas frontes un Lietuvas kustības „Sajūdis" Baltijas asambleja Tallinā. Starp 500 Latvijas tautfrontiešiem tajā piedalījās arī Madonas LTF nodaļas pārstāvji. Aptuveni četri tūkstoši Madonas puses tautfrontiešu drīz kļuva par drošu balstu un garantiju par globālu dēvētajai protesta manifestācijai, baltiešu dzīvības ķēdei, Hitlera un Staļina kriminālās vienošanās 50. gadadienā. „Baltijas ceļš" notika. To ieraudzīja pasaule, tās drosmes priekšā saļima mūsu ienaidnieki. Paldies par to! Pēc „Baltijas ceļa" radikāli pārmainījās mūsu vēl pirms 30 gadiem drūmā un bezcerīgā ikdiena. Tagadējiem trīsdesmitgadniekiem un jaunākiem ļaudīm grūti iedomāties, ka pirms „Baltijas ceļa" par daudzām šodien pašsaprotamām lietām pat nedrīkstēja sapņot. Madonieši, mēs joprojām stāvam uz „Baltijas ceļa", kas nu kļuvis par trīs Baltijas tautu Eiropas ceļu, par novadu, valsts un valstu solidaritātes simbolu! Madonas puse joprojām ir ķēdes neatraujams posms. Lai tas mūs iedvesmo, lai dod spēku palikt ar Latviju un nenodot to vājuma brīžos. „Baltijas ceļš" mūs saista ar pagātni un ved nākotnē!
– Mēs uz „Baltijas ceļu" devāmies kopā ar sava deju kolektīva dalībniekiem, – aicināti atcerēties laiku pirms 30 gadiem, „Staram" teica cesvainieši Jānis un Marika Šķēles. – Autobuss saplīsa, veda smagā mašīna, tad gājām kājām –
viss notika, lai mēs netiktu, bet tomēr paspējām un kopā ar citiem sadevāmies rokās vienotā ķēdē. Tā vēlme ar visiem būt „Baltijas ceļā" bija tik liela, ka pēc daudzo šķēršļu pārvarēšanas pats mirklis likās salīdzinoši īss. Rīt lietuvieši un igauņi ar saviem kolektīviem būs „Baltijas ceļa" atceres koncertā Dzelzavā. Kontakti ar lietuviešiem un igauņiem mūsu kolektīviem bijuši pamatīgi un daudzu gadu garumā.
Jāuzsver, ka Biksērē koncerta apmeklētājus priecēja arī vairākas izstādes. Vienā no tām atspoguļojās Sarkaņu Amatu skolas veikums.
– Izstādē izlikta arī mana sega, ko audu uz Pētera Viļumsona stellēm, – laikrakstam atklāja Irēna Bačuka. – Tā austa no batikotām dzītiņām un izskatās kā zilizaļš vilnis. Priecājos, ka ekspozīcijā izlikti arī Līgas Kubas mazdēla Roberta darbi. Nepilnus desmit gadus vecais Roberts pats auž, izvēlas dzijas un izstādei noaudis oriģinālus tautiskos brunčus. Sarkaņu bibliotēkai viņš savukārt noaudis lupatdeķīša paklāju. Izstādē priecē arī Līgas skaistie darbi.
Vaicāta par dalību „Baltijas ceļā", Irēna Bačuka atcerējās: – Šai laikā man bērni bija mazi, paliku uz vietas. Tomēr kopīgā atmosfēra – pacilātība, kas virmoja gaisā – skāra visus, arī mani.
27.08.2019.