Aizvadītās trešdienas pēcpusdienā Madonas muzeja ārtelpa pārvērtās daudzbalsu skanējumā. Te kokles unikālais tembrs savijās ar jauktā kora daudzbalsību, vijoles lociņa pagarinājums bija apkārtnes kokos šalcošā vēja balss.
Mainīgie laika apstākļi pagalmu bija iekrāsojuši saules apciemojumā, un īpašais mirklis īpašam cilvēkam varēja piepildīties.
Skolotājs, ilggadējs dziesmu svētku dalībnieks, vīru kora „Mežezers" dibinātājs un vēl daudzu koru aktīvs diriģents, sabiedriskais darbinieks, novadpētnieks – tā īsumā var teikt par madonieti Jāni Bērziņu. Visu mūžu viņu ir valdzinājusi mūzika, dzeja, māksla, un arī 90 gadu jubilejā šīs rotas bija klātesošas.
– Pirms deviņām desmitgadēm – tieši 29. jūlijā – Ainažos, Jāņa un Mērijas ģimenē, ienāk dēls Jānis, – klātesošajiem vēstīja Madonas novada pašvaldības izglītības nodaļas vadītāja Solvita Seržāne. – Kādam no mums, kas esam te pulcējušies, viņš ir mīļš radiņš, kādam – draugs un domubiedrs, kādam – darba kolēģis, kādam -skolotājs, vēl cits viņu zina kā kultūras vēstures pētnieku.
Pakavējoties Jāņa Bērziņa dzīves gaitu pieturpunktos, Solvita aicināja stāstījumu papildināt Madonas pilsētas kultūras nama senioru kora „Mantojums" dalībniekiem un diriģentei Inārai Stepānei, koklētājai Zanei Imšai un vijolniecei Mārai Imšai. Pats jubilārs visus apdāvināja ar daudzu jo daudzu dzejoļu skandēšanu, ko darīja brīvi, izjusti un pacilājoši.
– Iecerot šo jubilejas tikšanos, ar skolotāju vienojāmies par divām lietām, – atklāja Solvita.- To, ka viņam būs laba veselība un viņš būs baltā kreklā. Jānis doto vārdu ir turējis.
Piebildīšu, ka pie uzvalka atloka jubilārs bija piespraudis Triju Zvaigžņu ordeni – apbalvojumu, ko no Latvijas Valsts prezidenta rokām saņēma 2017. gadā.
Tā kā deviņdesmit gadu laikā piedzīvots, saprasts un izjusts ir patiesi daudz, uz brīdi tiekoties, tika atgādināti vien daži jubilāra dzīves mirkļi. Ģimenē līdzās Jānim auga vēl divi bērni – piecus gadus vecākā māsa Dzidra un gadu jaunākais brālis Osvalds. Sveicot savējo dzimšanas dienā, brāļameita nedaudz vēlāk pakavējās stāstā, kā abi brāļi bērnībā rakušies cauri pagalmam. No pieaugušajiem padzirdot, ka pasaules otrā pusē ir Amerika, puiši rakuši milzu bedri un brīdī, kad uzdūrušies palielam šīfera gabalam, nosprieduši, ka nupat jau redz Amerikas debesskrāpju jumtus.
Uz Madonu Jānis Bērziņš pārcēlās 1960. gadā. Pirmā darbavieta šai pusē viņam ir Madonas 1. vidusskola, kur nostrādāti daudzi jo daudzi piepildīti gadi. Latviešu valodas un literatūras, dziedāšanas, mūzikas literatūras, latviskā mantojuma, kultūras vēstures un ētikas skolotājs – Jānis Bērziņš ir dedzīgs un aizrautīgs sava darba patriots. Darbs prasa milzīgu sasprindzinājumu, jo skolotāja pārziņā ir ne tikai visu klašu mūzikas stundas, bet arī kori un ansambļi. Tā kā skolā nav pūtēju orķestra, viņš, lai gan pārvalda tikai orķestra instrumentu spēles pamatprincipus, nolemj nodibināt pūtēju orķestri. Iecere attaisnojas -laika gaitā orķestris kļūst par nozīmīgu skolas māksliniecisko kolektīvu, piedalās II un III skolu jaunatnes Dziesmu svētkos. 1965. gada rudenī Jānis Bērziņš Madonā dibina vīru kori „Mežezers", ir tā diriģents, ar kori strādā līdz 1991. gada sākumam.
Kopš 1955. gada ir piedalījies visos Dziesmu svētkos, bet 2003. gadā ar Latvijas Kultūrkapitāla fonda un Madonas rajona padomes atbalstu Jānis Bērziņš klajā laiž pētījuma „Dziesmotais novads" pirmo daļu, 2007. gadā – pētījuma par Madonas rajona dziesmoto novadu otro daļu.
Viņš ir strādājis arī avīzes „Stars" redakcijā par literāro līdzstrādnieku un Madonas muzejā par zinātnisko līdzstrādnieku – apgūtais tur noteikti noder abu grāmatu veidošanā.
Bet visas dzīves dzīvošanā Jānim Bērziņam ir palīdzējusi sieva Aina, ar kuru kopā nodzīvoti 60 gadi, un dēls Ivars; nu abi jau aizsaukti mūžībā. Viņiem jubilārs tikšanās laikā veltīja aizkustinošus dzejoļus.
Aizdomājoties par liriku, uzzinājām, ka Jāņa mīļākie dzejnieki ir Fricis Bārda un Jānis Poruks, mūzikā par nepārspētu viņš uzskata Emīlu Dārziņu. Savukārt Jāņa Bērziņa audzēkņi joprojām atceras, ka savas stundas skolotājs iesāka ar latviešu tautasdziesmu skandēšanu, Atmodas gados daudziem iemācīja arī Tēvreizi – kristiešu galveno lūgšanu, kas kultūrnesošam cilvēkam jāzina un dzīves grūtību laikā jāatceras.
Dedzīgs, emocionāls un kautrīgs – tā sarīkojuma vadītāja raksturoja gaviļnieku, citējot viņa paša teikto: – Nu neesmu jau es nekāds debesu spīdeklis, tāds pats, kā visi citi…
Vienkāršība, patiesums un sirsnība bija arī skaistās dzimšanas dienas pavadoņi. Sveicot un cienot jubilāru, kas vienmēr kalpojis savai zemei, valstij, savai Latvijai, Jāni Bērziņu sumināja Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora, Madonas pilsētas vidusskolas pārstāvji, bijušie darbabiedri, kolēģi kādreizējā Tautas izglītības nodaļā, sūtņi no J. Norviļa Madonas mūzikas skolas, muzejnieki, radi un draugi.
Kaut varētu paturēt gaismu, kas augšup no ziediem kāpj. Tām dienām, kad dzimušas vainas, atkal par jaunu sāp… – kā pateicības pilna atbilde skanēja jubilāra atkal no galvas citētās dzejas rindas.
31.07.2020.