„Es esmu Kungs, tavs Dievs,
kurš māca tev, kas derīgs,
un vada tevi ceļā,
pa kuru tu staigā."
(Is 48 17)
Pa balti vizošu sniega taku 4. decembrī, nepilnu mēnesi pirms savas 100. jubilejas, mūžībā devusies Madonas Kristus Karaļa Romas katoļu baznīcas ilggadējā draudzes locekle Anna Purmale.
"Baznīcas Anniņa", kā Madonā daudzi viņu ar cieņu un mīlestību dēvēja, dievnamā kalpoja vairāk nekā 70 gadu, bet lūgšanās dzīvoja līdz pat mūža galam, 90 gadu svinībās saņemot pateicību arī no Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča un Madonas novada pašvaldības toreizējā vadītāja Andreja Ceļapītera.
Anna Purmale dzimusi Līvānu apriņķī mazturīgā zemnieku ģimenē kā pirmais bērns. Vēl bijuši pieci bērni, kuri pirms viņas devušies mūžībā. Lauku darbi Annu nav saistījuši, tāpēc no krustmātes apguva šuvējas arodu. Kā jauna meitene drīz vien nonāca Madonā un savu darba mūžu pavadīja Madonas sadzīves pakalpojumu kombinātā, strādājot par šuvēju. Šajā laikā nodibināja ģimeni, uzaudzināja meitu Annu, sagaidīja mazbērnus un mazmazbērnus.
Līdztekus tam visās dzīves dienās meklēja ceļu pie Dieva. Nonākot Madonā, uzsāka kalpojumu Madonas katoļu baznīcā, sākumā uzkopa baznīcu, rūpējās par altārsegu izšuvumiem, sagatavoja tradicionālās procesijas.
Sarunu laikā Anna stāstīja, cik grūts bija padomju laiks, kad no varas represijām vajadzēja sargāt priesterus, baznīcu, draudzi. Notika dežūras arī naktīs. Ar Dieva un Dievmāmiņas (tā viņa mīļi dēvēja Vissvētāko Jaunavu Mariju) palīdzību tas izdevās.
Aizejot pensijā, ceļu uz baznīcu mēroja katru dienu. Cēlās pirms sešiem no rīta, lai kurinātu baznīcu, dežurētu, kalpotu grāmatu galdā un lūgtos par mums visiem, sagatavojot nepieciešamo Svētajām Misēm. Svarīga bija sadarbība ar citiem kalpotājiem, īpaši ar jaunpienākušajiem draudzē. Anniņa pazina katru draudzes locekli, ne vienam vien dzīvoja līdzi priekos un bēdās, uzklausot līdzcilvēku jautājumus un lūgumus, neatstājot tos bez ievērības. Viņa bija baznīcas labā dvēsele, zinoša katoļu baznīcas tradīcijās, palīgs priesteriem un mums visiem. Jaunie priesteri nereti uzklausīja viņas sirdsgudros padomus.
Anna Purmale bija patiesa, tieša, apveltīta ar dziļu iekšēju inteliģenci, atbildības izjūtu, lūdzot to arī no citiem; pazemīga un cieņpilna Dieva un Dievmāmiņas priekšā. Vissvētākā Jaunava Marija bija viņas ceļvedis pie Jēzus. Daudzus gadus Anna organizēja draudzes braucienus uz Aglonu.
Savas kalpošanas laikā baznīcā sadarbojās ar aptuveni 18 priesteriem. Kad pēdējos četros dzīves gados, slimību un vecuma nespēka saliekta, ceļu uz baznīcu nevarēja veikt, bija gādīgās meitas ģimenes aprūpēta, pieņēma visu pazemīgā mierā, lūgšanās, līdzdzīvojot draudzes aktualitātēm un gaidot ciemos savus mīļos, pēdējos gados sastaptos priesterus: Albertu Cimanovski (nu jau mūžībā), Rihardu Rasnaci, Juri Škaparu, Māri Ozoliņu.
Visa Annas dzīve bija veltīta Dievam un Baznīcai.
Mūžības ceļā Annu Purmali pavadīsim piektdien, 10. decembrī, Madonas pilsētas kapos.
ANITA KĻAVIŅA
8.12.2021.