Madonas katoļu baznīcā uzsākts pārbūves projekts, un jau notiek pirmā posma pirmās kārtas reāli būvdarbi.
Ikviena šāda veida aktivitāte, protams, saistīta ar nopietniem finanšu līdzekļiem. Draudzes cilvēki ziedo, tiek uzrunāti atsaucīgi ziedotāji un modināta sabiedrība.
– Baznīca joprojām izpilda savu funkciju sabiedrībā tās procesos, kas risina savus jautājumus, un Baznīcai joprojām ir sava vieta, kuru nekas cits nevar aizstāt, – lūgts izteikties, saka draudzes prāvests priesteris Māris Ozoliņš. – Tāpēc esam aicināti atbalstīt ēkas atjaunošanas vajadzību: "Atdot ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder." Šī frāze no Evaņģēlija parasti izraisa diskusiju par Baznīcas un valsts attiecībām, un patiešām šim delikātajam, sarežģītajam jautājumam ir noteikta saistība ar Kristus izteikumu. Gribu mazliet gan paplašināt jautājumu un runāt nevis par attiecībām starp Baznīcu un valsti, bet plašāk – par attiecībām starp ticību un cilvēka dzīvi kopumā.
"Atdodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder" nozīmē, ka pastāv attiecības ar Dievu, kas ir fundamentālas un būtiskas, taču dzīvē ir virkne citu attiecību, kas tāpat ir pelnījušas, lai tiktu ņemtas vērā. Kristīgā ticība neaizstāj pārējās zināšanas un darbības, kas piepilda cilvēka dzīvi, jo tām ir likumīga autonomija. Tas nozīmē, ka ticība, reliģija neaizstāj profesionālās un tehniskās prasmes, zinātniskās zināšanas vai mākslinieciskās un literārās dotības.
Jūs teiksiet: "Tomēr ir sirds inteliģence, noteikts veids, kā izjust lietas, kas izriet no iekšējās un personiskās kvalitātes, nevis tikai no intelektuālās kompetences." Vai: "Ļoti bieži ir zinātnieki vai politologi, kurus notikumi "noliek pie vietas", jo kurš paredzēja, piemēram, komunisma sabrukumu? Kurš paredzēja to vai citu jauno notikumu, kas pārveido pasaules politisko realitāti?"
Pastāv noslēpumainības dimensija, kas nozīmē, ka zinātniskā inteliģence un politiskās prasmes dažkārt ir ierobežotas un nepietiekamas, lai tiktu galā ar visiem realitātes aspektiem. Visumā ir vairāk lietu, nekā cilvēka prāts spēj izzināt. Ļoti bieži mūsu prāts saskaras ar savām robežām. Taču tas, ka pat laicīgajā realitātē pastāv noslēpuma dimensija un nav visu elementu, lai to izprastu un izlemtu, nenozīmē, ka jāvēršas pie dievbijības, lai aizlāpītu ikvienu caurumu. Tas nav veids, kā virzīties tālāk pasaules izzināšanā. Ir jāpaliek pazemīgiem realitātes priekšā, jo mēs neatrisināsim šāda veida jautājumus, atsaucoties uz savādiem argumentiem.
Uzdošu provokatīvu jautājumu: vai ir labi, ja viena mūsu dzīves daļa ir veltīta Dievam, ticībai, reliģiskajai praksei, otra – profesionālajai dzīvei, kurā Dievam nav nekādas daļas, un trešā – mūsu brīvajam laikam vai ģimenes dzīvei, kurā Dievam arī nav nekādas daļas?
Viena no mūsdienu cilvēka slimībām ir sašķeltība, tāpēc no jauna ir jāatklāj iekšējā vienotība. Tikai iekšējā vienotība, visas mūsu dzīves vienotība nozīmē, ka mūsu garīgā dzīve sazinās ar mūsu ģimenes dzīvi, profesionālo dzīvi, visām mūsu dzīves dimensijām. Tieši savstarpējā cieņā pret prasīgajiem pētījumiem, kas notiek visos cilvēciskās domas līmeņos, var rasties harmonija. Ticībai nav nekādas intereses paļauties uz cilvēciskajām disciplīnām, kas tiktu sagrozītas tās labā. Ticība nav ieinteresēta, lai tai kalpotu, piemēram, slikta literatūra vai vāji mākslas darbi. Mākslas darbam vispirms jābūt pilnībā skaistam, pilnībā lieliskam, lai tas galu galā varētu dot kristīgām pārdomām sākumpunktu. Tādēļ, tikai respektējot kultūras un cilvēka realitātes dažādos aspektus, mēs patiesi spēsim atdot Dievam to, kas pieder Dievam. Jo, ja vispirms nebūsim atdevuši ķeizaram, tas ir, atdevuši cilvēciskajām realitātēm to, kas tām pienākas, mēs nekad nespēsim veidot ticības dzīvi, kristīgo dzīvi, kas ir dziļa, blīva un autentiska.
Priesteris uzmanību pievērš vēl kādam problēmas aspektam: – Baznīcas uzdevums nav aizstāvēt tikai savu labumu. Kad runa ir par cilvēcisko realitāti, Baznīcas uzdevums nav vienkārši aizstāvēt to, kas pieder Dievam, un greizsirdīgi to sargāt. Bieži tai jāpalīdz arī noteiktām cilvēciskām vērtībām, kuras konkrētā vēstures brīdī un kontekstā draud būt aizmirstas vai pat noniecinātas. Tas, ko Baznīca aizstāv, pirmkārt un galvenokārt nav Dieva tiesības, bet gan konkrētas patiesības tiesības, kuras mūsdienu domāšana apdraud. Piemēram, Baznīcas cīņa pret abortiem. Tā pirmām kārtām nav cīņa par ticību, dogmu, tā ir cīņa, lai aizstāvētu cilvēka personas vērtību no ieņemšanas brīža un aizstāvētu šo vērtību, kas ir kopīga visai cilvēcei. Tāpat tad, kad Baznīca nostājās pret komunismu un marksismu, tā nebija tikai ticības aizstāvēšana, lai gan ticībai reāli tika uzbrukts. Tas, ko Baznīca aizstāvēja, bija cilvēka personības brīvība, sabiedrības tiesības būt patiesi cilvēciskai sabiedrībai, nevis meli, ko uzspieda ideoloģija, kura gribēja, lai cilvēki saka, ka viņi ir laimīgi pat tad, kad viņiem nav, ko ēst, un nav nekādas personiskās autonomijas. Baznīca aizstāvēja vērtības, kas primāri nebija vis reliģiskas, bet primāri bija cilvēciskas.
Ar cieņu pret vērtībām Baznīca iestājas un aizstāv to, kas jāatdod atpakaļ Dievam, jo tas ir Dieva īpašums, un iestājas par vērtībām, kas jāatdod, ja ne ķeizaram, tad vismaz cilvēciskajai realitātei, jo šīs vērtības ir cilvēka blīvuma un patiesības daļa.
24.09.2024.