Godinot leģendārā Eduarda Rozenštrauha (1918-1992) veikumu, šogad visā Latvijā tiek rīkoti viņa piemiņai veltīti koncerti.
Vienam no spilgtākajiem latviešu komponistiem šovasar 13. augustā apritēja 100 gadu. Šī zīmīgā jubileja tika atzīmēta ar koncertu sēriju „Rozenštrauha simtgade" vairākās Latvijas pilsētās. Padomju laikā Eduards Rozenštrauhs bija viens no „aizliegtajiem komponistiem". Viņa dziesmas gan tika dziedātas vai katrā latviešu ģimenē, bet ne visi zināja, kas ir šo dziesmu autors.
Eduarda Rozenštrauha atdzimšana uz lielās skatuves notika 1988. gadā, kad, sākoties trešajai Atmodai, Latvija jau bija piedzīvojusi lielas pārmaiņas un Raimonda Paula vadībā Filharmonijā un vēlāk arī Dzintaru koncertzālē notika komponista dziesmu koncerti, bet pēc tam sekoja koncerttūre pa visu Latviju, kurā nozīmīga loma bija ansamblim „Mantojums" un tā menedžerei Drosmai Jurjevai.
Atceroties Eduardu Rozenštrauhu, daudzi (jo īpaši Ļaudonas pusē) atceras arī Drosmu Jurjevu (dz. Zariņu). Drosma Ļaudonā ir dzimusi, te uzaugusi, mācījusies un arī absolvējusi Ļaudonas vidusskolu. Tie, kuri viņu ir pazinuši vai kopā mācījušies, Drosmu atceras joprojām. Viņu, kuras dzīve 1989. gadā tik pēkšņi un traģiski aprāvās tālajā Amerikā, nav iespējams aizmirst – ne viņas enerģiju, ne dzīvesprieku, ne arī uzņēmību un drosmi, pieņemot aizvien jaunus izaicinājumus un savā dzīvē sasniedzot jaunas virsotnes un izvirzītos mērķus. Drosma jau skolas gados bija daudzu pasākumu dvēsele.
Stāsta Ļaudonas vidusskolas pensionētā latviešu valodas un literatūras skolotāja Ārija Mūrmane: – Drosmu atceros kā gudru, aktīvu, enerģisku skolnieci, kurai lieliski padevās sacerējumu rakstīšana. Latviešu valoda un literatūra bija vieni no viņas mīļākajiem mācību priekšmetiem. Tagad ir tāds modīgs vārds „atraktīvs", un tieši uz Drosmu to var attiecināt pilnā mērā. Viņai padevās gan pasākumu rīkošana, gan to vadīšana. Uz tikšanos skolā tika aicināti arī rakstnieki un dzejnieki. Arī pašai Drosmai, kā jau teicu, bija ķēriens uz rakstīšanu, un daļu savas dzīves viņa saistīja ar žurnālistiku.
Drosma pēc Ļaudonas vidusskolas beigšanas vairākus gadus līdz studijām Latvijas Universitātē nostrādāja arī laikraksta „Stars" redakcijā. Šāda iespēja viņai tika dota tādēļ, ka jau skolas gados viņas raksti tika publicēti laikrakstā un viņas žurnālista talanta dzirksti pamanīja un novērtēja arī „Stara" vadība.
Viņu ļoti labi atceras arī Ruta Vizāne, kas Drosmu iepazina 1973. gadā, kad atnāca strādāt uz Ļaudonu, un pēc tam ar viņu ir tikusies daudzkārt.
– Mūsu vidū Drosmas nav jau vairākus gadu desmitus, bet, aizverot acis, es redzu viņas kuplos matus, viņas smaidu… Atmiņā viņa palikusi kā ļoti aktīva, ar neizsīkstošu enerģiju apveltīts cilvēks. Atceros, kā viņa pie manis ieradās kā „Stara" žurnāliste un intervēja kā jauno speciālisti. Es tikai nesen biju sākusi strādāt Ļaudonas bērnudārzā par medmāsu. Mūsu saruna noritēja brīvā atmosfērā – ne jau sēžot istabā pie galda, bet pastaigājoties pa ceļu. Runājām ne tikai par dzīvi. Apspriedām arī Imanta Ziedoņa dzeju, viņa dzejoļu krājumu „Motocikls". Mums abām ļoti patika Imanta Ziedoņa daiļrade. Drosma bija arī tā, kas ļaudoniešiem uzdāvināja neaizmirstamus dzīves mirkļus – Eduarda Rozenštrauha koncertu klātienē Ļaudonas vidusskolas sporta zālē. Koncerts, kuru vadīja Drosma, bija ļoti kupli apmeklēts. Atceros, kāds toreiz bija pacēlums, kā visi skatītāju tribīnēs cēlās kājās, lai kopā ar Eduardu Rozenštrauhu nodziedātu leģendāro „Zilo lakatiņu". Drosma nodzīvoja īsu, bet spilgtu dzīvi, – uzskata Ruta Vizāne.
Drosma Lilijas un Jāņa Zariņu ģimenē bija piektais bērns, jaunākā atvase. Kāda Drosma ir viņas māsu Beātes un Birutas atmiņā?
Beāte atceras, kā Drosma svinēja vidusskolas absolvēšanu reizē ar viņas institūta izlaidumu un abām kopā bijušas simt rozes. Skaisti Drosma noorganizējusi arī vecāku zelta kāzas – pasākuma scenārijs bijis ļoti sirsnīgs un pārdomāts.
Savukārt Biruta atceras to laiku, kad Drosma bija Latvijas radio ārštata korespondente, tāpat 1987. gadu, kad Drosma bija kopā ar ansambli „Intermeco". Strādājot radio, viņa gatavoja reportāžas no laukiem. Sevišķi sirsnīgas bija sarunas ar Limbažu ļaudīm, ar biteniekiem no Madonas puses, ar zvejniekiem no Jūrmalas. Biruta ir saglabājusi arī avīzi „Vecdaugava", kur no 1988. gada redaktore bija Drosma Jurjeva.
Augusta sākumā, atceroties dziesminieku un komponistu Eduardu Rozenštrauhu, abu māsu domas kavējās pie ansambļa „Mantojums".
Stāsta Beāte: – Kad komponists Māris Lasmanis man piezvanīja, ka Ļaudonā vēlas apmeklēt Pārupes kapus, kur atdusas Drosma, un vēlas nolikt ziedus Drosmiņai – tas bija tik mīļi. Sakarā ar Rozenštrauha 100 gadu atceri, apstājāmies tajos notikumos, kad koncertus sniedza „Mantojums" kopā ar dziesminieku, bet menedžere bija Drosma Jurjeva.
Komponists Māris Lasmanis teica: „Savās sirdīs atceramies Drosmu, jo bez viņas Rozenštrauha epopejas – vairāk nekā 120 kopīgo koncertu – nebūtu bijis."
Tā bija ļoti patīkama atkalredzēšanās – 30 gadu kopā ar „Mantojumu": Dainis Cimermanis (37 gadus strādājis orķestrī), Reinis Galenieks (43 gadus spēlē vijoli). Tagad darbojas vācu biedrībā. Reiņa ieraksts manā viesu grāmatā: „Paldies par neaizmirstamo koncertu Madonā pirms 30 gadiem! Paldies Drosmai par visu!"
Soliste Ingūna Kalniņa: „Mūsu tikšanās atgriež mūs dzīves mirkļos, kuri bija mīlestības piepildīti un ar jaunības degsmi. Nepārprotami visus vienoja un ar savu enerģiju aizrāva Drosmiņa."
Sirsnīgas atsauksmes ir no tikšanās ar Drosmiņas meitu Karlīni viņas mājā, kur atkal muzicēja „Mantojums", skanēja mīļās Rozenštrauha dziesmas. Visiem mūziķiem viena vēlēšanās – lai atkalsatikšanās nebeigtos un būtu turpinājums. „Liels paldies Karlīnei," tā sacīja Ivars Pauls, cerot uz nākamo tikšanos.
07.09.2018.