1991. gada 13. janvārī Rīgā, Daugavmalā, notika lielākā demonstrācija Latvijas vēsturē. Daudzi pēc manifestācijas, izdzirdot vēsti par traģiskajiem notikumiem Lietuvā, palika Rīgā un cēla barikādes ap parlamenta ēku, valdības namu, radio, televīzijas un citām stratēģiski svarīgām ēkām.
20. janvārī OMON un citas padomju militārās specvienības ieņēma LR Iekšlietu ministriju, izraisot Rīgas centrā apšaudi, kurā gāja bojā vairāki cilvēki, daudzi tika ievainoti. Latvijā šī tiek atzīmēta kā valsts un tautas atceres diena. Šogad barikādēm aprit 28 gadi. Tas aizvien ir atgādinājums par spraigajiem notikumiem no janvāra līdz pat augusta puča laikam, kas ļāva Latvijai atgūt un saglabāt savu neatkarību.
18. janvārī kopienas centrā „Baltā ūdensroze" notika Barikāžu aizstāvju atceres dienas piemiņas pasākums pie ugunskura ar dziesmām un atmiņu stāstiem.
– Janvāris latviešu tautai ir īpašs mēnesis. Plānojot mēneša aktivitātes, šoreiz akcents tika likts uz barikāžu atceres pasākumu, – pastāstīja Kristīna Gribonika.
– Jāsaka paldies katram, kas iesaistījās plānošanā, vienojās dziesmās pie ugunskura. Vēlējāmies radīt to sajūtu, vidi, kāda valdīja Rīgā pirms 28 gadiem, kad tūkstošiem latviešu vienojās, aizstāvot valsti un tautu. Pasākumā piedalījās arī cilvēki, kuri tajā laikā cēla barikādes un šodien var pastāstīt par tā laika notikumiem, izjūtām un gūto pieredzi. Tas bija smags laiks, un, pateicoties tam, šobrīd mums ir brīva un neatkarīga valsts. Esmu lepna, ka arī esmu piedzīvojusi to laiku. 1991. gada janvāra notikumiem dzīvoju līdzi, domās atbalstīju cilvēkus, kas piedalījās barikādēs. Paldies par to, ka Latvija ir brīva!
Savs stāsts ir arī Arturam Kloppem par to, kāpēc viņš nolēma doties uz Rīgu un piedalīties barikādēs.
– Laiks 1991. gadā bija smags, un, lai kaut kas mainītos, bija jāceļas tautai. Atceros, ka tajā laikā spēlēju lauku kapelā „Madonas vecpuiši", un kultūras namā notika mēģinājums. Pa radio izskanēja aicinājums, lai muzikanti brauc uz Rīgu un uztur barikāžu dalībniekiem možu garu. Arī mēs domājām, ka vajadzētu braukt, un tajā pašā laikā nebija pārliecības, ka vajadzētu piedalīties. Mans draugs Māris Jansons, kas spēlēja kopā ar mums, pateica zīmīgus vārdus: „Paies gadi, un vai mūsu valsts būs neatkarīga? Protams, cerēsim, ka tā notiks. Vai arī būsim zem kāda jūga. Bet pienāks pie mums mazdēliņš un jautās – vectētiņ, bet ko tu darīji, lai valsts kļūtu neatkarīga?" Tad nevienam vairs nebija jautājumu un pārdomu, bija skaidrs, ka ir jābrauc spēlēt ar visu kapelu. Ikdienā mēs varbūt nejūtam, ka visa tauta ir vienota, bet īpašos, valstij svarīgos notikumos to var izjust vislabāk, – atzina Madonas mūzikas skolas skolotājs Arturs Kloppe.
Gan barikāžu dalībniekiem, gan tiem, kas palika mājās, šis laiks atmiņā saglabājies ar dažādām emocijām – bailes, satraukums, cerības…
Svarīgi atcerēties
– Ir ļoti svarīgi runāt par to, radīt kopības izjūtu, atcerēties. Pirms 28 gadiem šai vienotībai bija lieli un cēli mērķi, kurus nedrīkst aizmirst. Vienotība bija manāma arī, gatavojoties šim piemiņas pasākumam, kad ikviens iesaistījās gan ar padomu, gan gatavojot ugunskuru un vārot zupu. Mūsu centra apmeklētāja Ausma Lavrinoviča, kas bija galvenā gardās barikāžu zupas vārītāja, izteica vēlmi, ka katru gadu barikāžu laikā būtu jāsanāk kopā, ieviešot to par tradīciju. Visvairāk priecājos, kad redzu iniciatīvu no apkārtesošajiem, – uzsvēra kopienas centra „Baltā ūdensroze" vadītāja Rudīte Kumsāre. – Arī man barikādes ir īpašs un pārdzīvojumiem bagāts laiks. 1991. gadā bija divi mazi bērni, vīrs bija devies uz Rīgu. Dzīvoju līdzi visiem notikumiem. Tas bija milzīgs pārdzīvojums. Vakarā, kad notika uzbrukumi un tika nogalināts kinooperators Andris Slapiņš, es meitas džemperī adīju Austras koku. Kā zināms, tas ir Pasaules koks. Tajā brīdī notika garīgi procesi, kurus nav iespējams līdz galam saprast. Šis džemperis joprojām ir saglabājies un man vienmēr atgādina par šo mums izšķirīgo laiku. Šobrīd ir brīnišķīgi apzināties, ka, pateicoties šiem notikumiem, mums ir brīva valsts. Atmiņas ir spilgti saglabājušās joprojām.
Par barikādēm Rīgā stāstīja arī Laimnesis Auziņš no Ļaudonas:
– Izskanēja aicinājums par došanos uz barikādēm. Es uz Rīgu devos 14. janvāra vakarā. Visvairāk pārsteidza, ka varēja sastapt tik daudz traktortehnikas un smagās tehnikas. Ierodoties Rīgā, tur bija daudz cilvēku, kas sargāja parlamenta ēku un valdības namu. Atmosfēra bija savāda, bet ne naidīga. Dega ugunskuri, tika dziedātas dziesmas, un sarunās iepazinām cits citu. Visvairāk pārsteidza cilvēku labestība, rūpes. Sieviņas nesa maizītes, lai mēs būtu paēduši. Baroja nepārtraukti. Visu nemaz nebija iespējams pieņemt. Bija izveidotas virtuves, kur vienmēr bija pieejama silta tēja, zupa. Vistrakāk bija, kad virs galvas lidoja helikopteri. Tas radīja baiļu izjūtu, jo neviens nezināja, kas notiks. Vai šaus, vai kaut ko metīs. Vēl tagad atceros, ka netālu no Brīvības pieminekļa bija pamests busiņš, kas bija izdemolēts, aplīmēts plakātiem un aprakstīts ar dažādiem tekstiem.
„Esmu lepns, ka biju starp viņiem"
Savukārt Kārlis Šmits no Ērgļiem, kas tajā laikā strādāja sakaru bunkurā, atceras, ka bieži bija lasāmi uzraksti par vienotību un nebija nozīmes tautībai.
– Tajā laikā visi vēlējās brīvu Latviju. Cilvēki bija novesti līdz tādam stāvoklim, ka bija jāpiedalās barikādēs. Vispatīkamāk bija apzināties, ka visi ir vienoti un draudzīgi. Pārsteigums bija sieviņas, kas gan rūpējās par maltītēm, gan nesa cigaretes, siltas drēbes. Tā viesmīlība atmiņās ir saglabājusies joprojām. Kopīgi ierīkojām busiņā telefonu, lai varētu sazināties ar tuviniekiem mājās. Veda malku, lai būtu iespēja kurināt ugunskurus un sildīties. Redzēju, kā radiomājai taisīja barikādes, lai uzbrukuma gadījumā neviens tur neiekļūst. Bija nožogojumi ap Saeimas ēku. Izdzīvojām barikāžu laiku, un esmu lepns, ka piedalījos. Tā ir nozīmīga Latvijas vēstures daļa, par kuru ir jāatceras katru gadu, – uzsvēra Kārlis Šmits.
Savs stāsts bija arī madonietei Valentīnai Zepai, kas 1991. gadā bija Madonā un notikumiem sekoja līdzi televīzijā un radio.
– Tas laiks nesa daudz pārdzīvojumu, jo uz barikādēm devās meita ar vidusskolas klasi. Es gan ļoti iebildu, bet meita tomēr aizbrauca. Ļoti nervozēju. Savukārt otra meita tajā laikā strādāja radio, un vēlu vakarā izdzirdēju viņas balsi. Tas bija liels risks. Radio ēka tika ieņemta un izdemolēta. Vēlāk atklājās, ka meita ar kolēģiem slepus bija aizvesti uz Salaspili, lai no turienes vadītu pārraides. Kopā ar meitas bērniem lūdzu Dievu, lai nekas ļauns neatgadītos. Satraukums bija liels, bet priecājos, ka viss beidzās, un šobrīd esmu lepna, ka mani bērni tur ir bijuši, – atklāja Valentīna Zepa.
Todien kopienas centram „Baltā ūdensroze" bija vēl kāds zīmīgs notikums. Lai gan centrs darbojas jau kopš 2018. gada 1. jūnija, līdz šim pie ēkas neplīvoja Latvijas simbols sarkanbaltsarkanais karogs. Tieši 18. janvāris ir datums, kad svinīgi tika izkārts karogs.
– Karogs jāizkar valstij nozīmīgos svētkos. Sākotnēji iecere bija karogu izkārt 18. novembrī, bet tehnisku iemeslu dēļ tas neizdevās. Gatavojoties barikāžu atceres pasākumam, sapratām, ka šī būs īstā diena, kad īstenot šo domu. Manuprāt, tas, ka mūsu māja atdzimst, attīstās un veidojas, ir savienojams ar barikāžu laiku, kad Latvija atdzima, – uzskata Rudīte Kumsāre.
22.01.2019.