Mums, kādreizējiem Madonas 1. vidusskolas audzēkņiem, bija daudz lielisku pedagogu, gan tādu, kurus pamanām jau pirms 100 gadiem tapušās fotogrāfijās, gan 30. gadu beigu jaunie skolotāji, gan tie, kuru darba gaitas sākās pēc kara. Bet sarunās nez kāpēc tieši Artūru Treici parasti minam kā pirmo, tieši viņam ir visvairāk ziedu kapos pēc atsevišķu klašu salidojumiem, mazas grupiņas te mirkli piestāj jūlija beigu sestdienā, spožākās liesmiņas te rāmajos svecīšu vakaros.
Ja Iesākumā bija Vārds, tad A. Treicis ir šī Vārda apliecinātājs. Pirms 60 un 70 gadiem, tāpat kā 19. gadsimtā, mācību līdzekļu bija maz – grāmata, tāfele, krīts. Ja ķīmijā bija vielas mēģenēs un kolbās, fizikā vismaz dažas ierīces, ģeometrijā lineāls, trīsstūris, cirkulis, vēsturē – tikai mācību grāmata, karte, skolotāja paša zināšanas un prasme tās dot tālāk. Mūsu skolotājam šīs prasmes pietika, un viņa ietekmē daudzi absolventi vēlāk kļuva skolotāji.
Rīkot atmiņu pēcpusdienu jau ziemā ierosināja dēls Pēteris Treicis, to atbalstīja novada izglītības nodaļa, Madonas pilsētas vidusskola, Madonas Valsts ģimnāzija, kas tagad darbojas atjaunotajā ēkā ar tornīti liepu alejas galā, kur sākās un visilgāk turpinājās Artūra Treiča darbs Madonā un kur arī viņš pats mitinājās askētiskā istabiņā blakus ēdamtelpai.
Maija beigās pastkastēs atradām pedagogam veltītu laikraksta „Stars" ielikumu ar atmiņu fragmentiem un fotoattēliem, ko bija veidojuši Sanita Dāboliņa un Māris Pidiks. Artūra Treiča daudzpusīgo darbību atklāj muzeja izstāžu zāļu foajē izkārtotie eksponāti.
4. jūnija pēcpusdienā Artūra Treiča simtgades noskaņa ģimnāzijā pulcēja pilnu zāli sirmu un pusmūža cilvēku, kas visi viņu sauc par savu skolotāju, kaut viņš pirms 39 gadiem apgūlās pilsētas kapos. Pirms sarīkojuma skolā tur bija īss piemiņas brīdis, siltu domu pilns. Nozīmīgos gadījumos latvieši savā sētā vai kādā citā vietā stāda kokus. Dēli sestdien savam tēvam dāvināja skābardi. Skolotājs Jānis Bērziņš runāja Ojāra Vācieša dzejoli par dzimtenes zemi, ko nereti kapos teica jubilārs.
Skolotājs Treicis mums iemācīja svarīgāko – prasmi mācīties, saskatīt nozīmīgāko jebkurā tēmā, sameklēt to lasāmajā tekstā un uzskatāmi pierakstīt. Pamanīt galveno spēja tie seši jaunieši, kas izstāstīja režisores Ilzes Kraukles veidoto vēstījumu par skolotāju. Uzvedumā izmantoti biogrāfiski materiāli: nupat uzrakstītas atmiņas un pieraksti no Madonas 1. vidusskolas muzeja, fragmenti no pasenām publikācijām laikrakstā „Stars". Redzējām daudzus fotoattēlus no skolotāja un skolas dzīves. Videoierakstā atmiņās dalījās skolas 1957. gada absolvente aktrise Olga Dreģe un 1973. gada absolvente žurnāliste Sarmīte Plūme.
Pateicība. Tieši šis vārds varētu raksturot noskaņu ģimnāzijā sestdienas pēcpusdienā. Direktores Vandas Madernieces laipnā uzmanība pret ikvienu ienācēju. Mūzikas skolotāja Oskara Jeskes aizrautīgā spēja visus iesaistīt kopdziedāšanā tā, kā to būtu darījis pats jubilārs. Līdzskolnieku tikšanās – kuplā skaitā bija Jēkaba Treiča klasebiedri, kas skolu beidza 1959. gadā, un krietni jaunākie Pētera viengadnieki. 1962. gada absolventu grupa atcerējās savu izlaidumu pirms 60 pavasariem.
Pasākuma iniciators Pēteris Treicis pateicībā abām skolām pasniedza zvanus svinīgu notikumu ieskandināšanai.
Tā kā dēli ir apņēmības pilni izdot grāmatu par tēvu, aicinām turpināt rakstīt atmiņas, tās noderēs.
10.06.2022.