Aizvadītajā svētdienā Madonas katoļu draudzē viesojās Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs.
Vizitācija tika organizēta galvenokārt saistībā ar Madonas baznīcas remonta projektu, lai iepazīstinātu ar vitāli nepieciešamo ēkas atjaunošanas ieceri. „Stars" jau ir rakstījis par faktu: kā pagaidu būvei 1934. gadā celtajai un iesvētītajai Madonas katoļu baznīcai nepieciešama pārbūve un draudze ziedo līdzekļus šim mērķim, aicinot arī sabiedrību atsaukties labdarībai (ziedojumu konts LV19UNLA0095132107450 ar norādi Madonas katoļu baznīcas pārbūvei).
Vizitācija iesākās ar Svēto Misi, kas 11. jūlija rītā tika svinēta ārā pie baznīcas. Dievkalpojumā skanēja Kristapa Šķēla spēlētās ērģeles un dziesmas draudzes kora izpildījumā; pūšamo instrumentu duetā apvienojās Artura Kloppes un Egila Akaševa spēles prieks.
Kaut svētdienās Madonas katoļu baznīcā ir divi dievkalpojumi, sakarā ar augsto viesi baznīcas dārzā uz arhibīskapa pastorālo vizīti bija ieradies liels ļaužu pulks.
Sprediķī Zbigņevs Stankevičs minēja, ka daudzi cilvēki šai laikā ir nomākti, iekšēji saspringti un neziņas pilni par nākotni. Daudziem ir apnikuši ar pandēmiju saistītie ierobežojumi un tas, ka noteikumi nepārtraukti mainās. Kopumā valstī valda smagnēja atmosfēra.
– Braucot pie jums, gribēju padalīties ar to, kas šajā grūtajā laikā, kas ilgst jau pusotru gadu, ir būtiskākais kristiešiem, – uzsvēra arhibīskaps. -Būtiskais ir pateikts Svēto Rakstu šodienas lasījumos. Vai nav brīnišķīga vēsts? Mums ir dota ikviena garīgā svētība Debesu lietās. Cilvēka galvenais uzdevums nav dzīvē iekārtot labāko ligzdiņu virs šīs zemes un tajā dzīvot. Mēs neesam mūžīgi, ikvienam kādreiz no šīs zemes dzīves būs jāaiziet. Protams, tas nenozīmē, ka nebūtu jāgādā par ģimeni, par tās uzturēšanu, – tas jādara apzinīgi un čakli, bet tā nevar būt pati noteicošākā lieta.
Pārdomas par būtisko
Zbigņevs Stankevičs citēja savu priekšgājēju kardinālu Jāni Pujatu, kuru iepriekšējā vakarā bija apciemojis, lai paskatītos, kā viņam klājas: – Viņa Eminence kardināls Jānis Pujats vienmēr mīl atkārtot to, ka cilvēka galvenais uzdevums ir nokļūt Debesīs. Mēs esam aicināti nonākt Debesīs un skatīt Dievu vaigu vaigā. Kā apgalvo svētie un daudzi mistiķi, tā ir vislielākā laime.
Arhibīskaps turpināja, ka priekšnojautu par to liela daļa cilvēku, iespējams, ir piedzīvojusi savu lūgšanu laikā, kad izjusta Dieva klātbūtne, iekšējs miers, brīvība – kaut kas no Debesu laimes. Līdzīgi ir tad, kad piedzīvojam dabas skaistumu vai mākslas un mūzikas pārdzīvojumu. Šķiet, Aristotelis ir teicis, ka mūzikas galvenais uzdevums ir cilvēkos izraisīt katarsi – šķīstīšanos, laimes un atbrīvošanās pārdzīvojumu. Ko līdzīgu, klausoties mūziku, divreiz dzīvē arhibīskaps piedzīvojis arī pats. Tāpat īpašu mīlestības uzplūdu vai katarsi piedzīvo iemīlējušies un arī laulātie ļaudis. Šai visā nosauktajā ir klātesoša dievišķā dzirksts, atblāzma no tā, kas mūs gaida Dievā, kur būs piesātinājums, bet nebūs pārsātinājuma, jo Dievs jau nav izsmeļams. Tāpēc grūtību brīžos varam lūkoties uz Kungu un atgūt sirdsmieru. Kā kristiešiem mums dota garīgā svētība caur Jēzu Kristu, un pirmais solis uz svētību ir grēku nožēla un piedošana. Cilvēkam iekšējs nemiers parasti ir tad, ja viņš ir sagrēkojis, tad sirdsapziņa moka, rodas nepatīkami pārdzīvojumi. Ar to arī jāsāk – ar atgriešanos un grēku izsūdzēšanu. Kad no sirds nožēlojam grēkus, tie tiek mazgāti un piedoti.
Mīli Dievu un savu tuvāko!
– Nākamais punkts vai līdzeklis, kā nokļūt Debesīs, ir būt svētiem un nevainojumiem mīlestībā uz Dievu un tuvāko, – atgādināja augstais viesis. – Gudrība ir tanī, ka Jēzus krusta upurim ir saistība ar mūsu grēkiem un atbrīvošanu no tiem. Tie, kas esam šeit sapulcējušies, esam apvienoti Kristū kā draudze. Gribu informēt, ka šodien ar draudzes padomi spriedīsim par baznīcas rekonstrukciju, ēkas pārbūvi un kopīgi meklēsim Dieva plānu šajā lietā. Šodien vairāki draudzes locekļi saņems arī Iestiprināšanas sakramentu, ar ko gūs spēku no augšienes, lai apkārtējā pasaulē varētu izplatīt Evaņģēliju.
Arhibīskaps ikvienam klātesošajam adresēja jautājumu, vai dzīve izmainījās pēc tam, kad Iestiprināšanas sakramentu saņēma katrs no mums? Vai likām lietā šo Dieva pilnvarojumu un dāvanu? Ja nekas dzīvē neizmainījās, dāvātais telants būs ierakts zemē…
Svētības saņemšana
Pēc dievkalpojuma draudzes locekļi arhibīskapam sirsnīgi pateicās par kopīgo svētdienas rītu, svētību un ticības stiprinājumu.
– Paldies visiem cilvēkiem, kas man palīdzēja nonākt līdz šodienai, līdz Iestiprināšanas sakramenta saņemšanai, – no savas puses laikrakstam uzsvēra viens no iestiprinātajiem – Dāvis Veckalniņš. – Tas ir bijis īpašs ceļš vairāku gadu garumā un šodien beidzot piepildījās. Pateicība Dievam par cilvēkiem, kas ir manā dzīvē un palīdz kļūt labākam. Ir arī viens īpašais cilvēks, kā saku, – mans eņģelis -, kurš ir spēcīgākais dzinulis kļūt labākam. Humoram vēl varu piebilst, ka pēc šodienas notikuma par vienu vārda dienu un krusttēvu man būs vairāk.
Arhibīskapa vērtējums
Sakarā ar ierobežojumiem agape draudzes locekļiem kopā ar arhibīskapu šoreiz netika organizēta. Zbigņevs Stankevičs ilgāk pakavējās sarunās ar prāvestu Māri Ozoliņu un padomes pārstāvjiem, īpaši uzklausot arhitekta Jāņa Liepiņa redzējumu saistībā ar baznīcas pārbūvi.
– Izjūta ir ļoti laba, – pēc tikšanās, lūgts komentēt savu viedokli, teica arhibīskaps. – Projektā esat spējuši dabūt maksimumu, kas šobrīd nepieciešams un iespējams. Respektīvi, saglabājot vēsturisko, izturoties cieņpilni un respektējot pagātni, vienlaicīgi šai mantojumā vēlaties attīstīt un ielikt moderno gan tehnoloģiju ziņā, gan pieejas ziņā kopumā. Baznīca tiks paplašināta esošajās robežās, ceļot telpu uz augšu, līdz ar to iegūstot papildu vietas. Es dodu svētību šim projektam! Tas, kas man vēl patīk – tiek iestrādāta opcija, ka viegli baznīcas ēku, ja tas būs nepieciešams, varēs arī paplašināt, līdz ar to šodien ir viegluma izjūta un domās par šo konkrēto projektu ir ienācis miers. Tas nozīmē – ejiet ar pilnu tvaiku uz priekšu!
14.07.2021.