Vakar visā Latvijā pie mājām plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi ar sēru lentēm, 1949. gada 25. martā izsūtīto piemiņas vietās gūla ziedi, tika iedegtas svecītes. Atmiņā tika atsaukti traģiskie notikumi pirms 72 gadiem, kad 1949. gada agrā pavasarī – 25. martā – notika visplašākā Latvijas iedzīvotāju deportācija uz Sibīriju un citiem attāliem Padomju Savienības reģioniem.
Uz mūža nomitināšanu Sibīrijā izsūtīja aptuveni 44 000 cilvēku – ģimenes ar bērniem un sirmgalvjiem. Kopējā izsūtīto skaitā bija arī 3369 bērni vecumā līdz 7 gadiem un 7621 vecumā līdz 16 gadiem. Netika žēloti arī sirmgalvji, daudzi tika izcelti pat no nāves gultas. Daudzi no deportētajiem mira, citi pavadīja garus un mokošus gadus Sibīrijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos, cīnoties par savu un bērnu dzīvību.
1949. gada deportācijas savā ziņā bija pat nežēlīgākas par 1941. gada deportācijām, jo katrs ceturtais uz mūžu deportētais bija bērns, bet katrs sestais – vecāks par 60 gadiem. Izsūtīšanas mērķis bija iznīcināt ekonomiski spēcīgās zemnieku saimniecības un apspiest iedzīvotāju pretošanos.
Šogad izsūtīto piemiņa sakarā ar „Covid-19" pandēmiju tika godināta, ievērojot valstī noteiktos ierobežojumus – ziedi piemiņas vietās tika nolikti individuāli, tāpat iedzīvotāji tika aicināti iedegt svecītes arī savās mājās. Neraugoties uz to, Madonā pie Šķeltā akmens cilvēki nolikt ziedus un iedegt svecītes ieradās jau rīta pusē. Skanēja mūzika. Atnākušie ar distanci pieminēja traģiskos notikumus, noliekot ziedus un svecītes.
Starp sastaptajiem bija arī Andrejs Ierags, ko no Patkules pagasta kopā ar mammu un abām māsām izsūtīja 12 gadu vecumā. – Lielākā māsa bija četrus gadus vecāka, bet jaunākā – gāja 1. klasē. Mums pakaļ ieradās 26. martā. 25. martā mammas nebija mājās. Tur bijām tikai mēs, bērni, un vectēvs. Aizvedēji teica, ka mūs tādus neņemšot. Mamma bija devusies uz ārsta pārbaudi Rīgā. Tēvs kā aizsargs bija arestēts jau 1945. gadā un aizsūtīts uz lēģeri. Mamma atgriezās ar vilcienu 26. marta rītā, bet jau divpadsmitos dienā mums atbrauca pakaļ vēlreiz.
Mamma diemžēl izsūtījumu neizturēja un palika guļam Krasnojarskas kapsētā. Bet es tos 12 tūkstošus kilometru aizbraukt nevaru, tāpēc katru gadu nāku šeit pie Šķeltā akmens un nolieku ziedus piemiņai.
Taču Andrejs uz dzīvi skatās pozitīvi, darbojas savā saimniecībā un saka, ka viņam vēl daudz darāmā priekšā.
Arī Aina Cīrule uz notikušo neraugās tikai drūmās krāsās:
– Man nav tikai smagu atmiņu, bija arī daudz labā. Katram, protams, ir savs stāsts – cits par citu traģiskāks. Mūsu ģimenei savā ziņā laimējās. Atceros, ka mamma pēc atgriešanās Latvijā teica: „Kas to lai zina, kas ar mums būtu noticis un kā dzīve būtu iegrozījusies, ja mūs nebūtu izsūtījuši. Tāpat varbūt izputinātu vai pa cietumiem izvandītu." Katrā ziņā es neesmu no vaimanātājiem un cenšos ikdienā saskatīt arī labo.
Laimneša Auziņa ģimene savās dzimtajās mājās pēc izsūtījuma atgriezties nevarēja, tāpēc devās uz Madonas pusi, kur dzīvoja un strādāja vecākā māsa, kas no izsūtīšanas paglābās, jo tobrīd bija skolā. Arī viņš pauda gandarījumu, ka, lai gan traģisko notikumu aculiecinieku ar katru gadu paliek mazāk, viņi tomēr pulcējas kopā, lai pieminētu izsūtījumā pieredzēto. Laimnesis Auziņš atklāja: – Man vēl liels uzdevums priekšā. Madonas Politiski represēto biedrība man uzticēja pienākumu parūpēties, lai šeit, pie Šķeltā akmens monumenta, uzstādītu vēl vienu akmens plāksni simetriski jau esošajai, kuru vajadzētu nedaudz, centimetrus desmit, pacelt virs zemes, lai atnākušie to pamanītu. Uz tās bez uzraksta varētu būt izkalts arī lopu vagons, kādos mūs toreiz izsūtīja. Bet sākās tā pandēmija, un viss apstājās. Divi gadi ir pagājuši, bet iecere uz priekšu nav pabīdījusies. Cerams, ka tomēr izdosies to realizēt un atrast akmeņkali, kas uzņemtos šo darbu.
Nolikt ziedus pie Šķeltā akmens ieradās arī Madonas novada pašvaldības pārstāvji.
26.03.2021.