17. jūnijā Vestienas evaņģēliski luteriskajā baznīcā draudzes balstam un aktīvam tās dalībniekam Jānim Elsiņam tika pasniegts Luterāņu baznīcas apbalvojums „Uzticības vairogs". Apbalvojumu par sevišķiem nopelniem draudzes un baznīcas darbā vestēnietim pasniedza Daugavpils diecēzes bīskaps Einārs Alpe, klātesot draudzei un mācītājam Ivaram Cišam.
Lai iepazītu Jāni Elsiņu tuvāk, „Stara" lasītājiem piedāvājam fragmentu no viņa mazmeitas, 8. klases skolnieces Elīzas zinātniski pētnieciskā darba, kurā autore apkopojusi vectēva dzīves gājumu, kas ir notikumiem un dzīves līkločiem pārpilns.
Jānis Elsiņš dzimis 1940. gada 12. martā Cēsu aprinķī, Taurenes pagasta „Ļūdos". Tēvs Jānis Elsiņš strādājis par lauksaimnieku, māte Elvīra bijusi mājsaimniece. Jānis ir otrais bērns ģimenē, viņa māsa Agita ir četrus gadus vecāka. Vārds „Jānis" zēnam tika dots saistībā ar ģimenes tradīciju. Dzimtā jau četrās paaudzēs ir pārmantots vārds „Jānis".
Bērnību Jānis Elsiņš pavadījis dzimtajās mājās „Ļūdos" un to apkārtnē. Jānis spilgti atceras kaimiņus un reizē arī draugus, ar kuriem bieži bijis kopā. Kaimiņos dzīvojuši vācu zaldāti. Šī ģimene bijusi ļoti bagāta un materiāli nodrošināta. Zēni sadraudzējušies, dalījušies ar Jāni, nežēlojot šokolādes un citus kārumus. Bērniem patikusi mūzika, un kopā viņi muzicējuši – dziedājuši, spēlējuši mutes ermoņikas un akordeonu. Garlaicīgi Jānim nav bijis ne dienu, kopā ar māsu, draugiem un kaimiņu bērniem izdomājuši jaunas aktivitātes un spēles. Ļoti daudz laika pavadījuši dabā un netālu esošajā mežā. Nereti darījuši dažādas palaidnības un izstrādājuši jokus.
Mācības uzsācis 1947. gadā Taurenes pamatskolā, kur gājis vien divus gadus, jo 1949. gada 25. martā ar ģimeni ticis izsūtīts uz Sibīriju. Tur pavadīta lielākā daļa skolas, pusaudža gadu. Šis laiks Jāņa ģimenei nav bijis rožains. Ceļā bijis jāpavada gandrīz 2 mēneši, viņus veduši vilcienā, lopu vagonā, kas bijis ļoti neērts gan gulēšanai, gan citām vajadzībām. Ģimene pārtikusi no līdzi paņemtās iztikas, vienreiz dienā piestātnē drīkstējis saņemt zupu. Cilvēki to lējuši spaiņos. Stacijā bijis pieejams arī karstais ūdens un maize. Dzīve krasi izmainījusies. Sākumā Jāņa ģimeni izmitināja mājā pie kādas tantes, kur tiem bija atvēlēts vien istabas stūris. Vēlāk Jāņa tēvs ieguvis daļu mājas, kur ģimenei dzīvot. Jānis Elsiņš atminas, kā istabas vienā pusē uz pašu taisītām gultām (no bērza) un salmiem pildītiem maisiem gulējuši cilvēki, bet otrā istabas pusē mitinājies sivēns un teliņš.
1949. gada rudenī Jānis uzsācis mācības sādžas „Trudavik" pamatskolā. Tur beidzis trešo un ceturto klasi. No 1951. līdz 1953. gadam 5 km no mājām Jānis mācījies sādžas „Grišino" skolā, kur apguvis 5.-7. klases vielu. Vidusskolas laikā mācījies rajona centrā – „Malčonovas" vidusskolā. Tur absolvējis 10. klasi. Jānim Elsiņam skolas laikā ļoti patikusi vēsture un ģeogrāfija, bet pie sirds nav gājusi ķīmija. Mācības padevušās viegli, jo Jānis bijis ļoti zinātkārs un gudrs, bet pats atzīst, ka nereti bijuši arī slinkuma brīži un pazudusi griba mācīties. Kopā ar draugiem Jānis reizēm „bastojis" skolu un devies taigā, kur viņš varējis pavadīt visu dienu, neskatoties uz gadalaiku īpatnībām. Jānis Elsiņš atzīst, ka Sibīrijā ziemas ir ļoti aukstas un negantas. Pats piedzīvojis salu līdz -57°C. Toreiz Jānis mērojis 9 km garu ceļu no skolas uz māju un guvis ļoti smagus apsaldējumus.
Vasaras brīvlaiki Sibīrijā tika pavadīti, strādājot kolhozos „Mironovka" un „Maikava". Jaunākā vecumā Jānis ravējis dobes, bet, kad paaudzies, viņam siena pļavā ar zirgu uzticēts pārvest uz šķūni sienu. Reizēm Jānis un viņa draugi skrējuši uz dīķi peldēties un arī makšķerēt.
Skolas gados Jānim Elsiņam paticis sportot, spēlēt futbolu un basketbolu, kā arī kopā ar draugiem vākt ciedru riekstus no ciedru priedēs augošajiem čiekuriem. Kā labākos draugus Jānis atceras Anatoliju Savinkovu un Pjotru Gorbačenko. Zēni vienmēr uzturējušies ārā, neskatoties uz laikapstākļiem, vai ir ziema, vai vasara. Jāņa ģimenē īpaši iecienīta bijusi arī šaha spēle.
Pēc nedēļu ilga ceļa 17 gadu vecumā ap Līgo svētkiem Jāņa Elsiņa ģimene atgriezusies Latvijā. Viņiem atļauts apmesties savā dzimtajā mājā, lai gan „Ļūdos" dzīvojušas arī citas ģimenes. Jānis ar savējiem drīkstējis dzīvot tikai vienā istabā, ko ģimene iztīrījusi un sakopusi. Pēc atgriešanās Jānis centies iestāties augstskolā Rīgā, bet tas viņam nav izdevies, jo, dzīvojot Sibīrijā, bija pasliktinājušās zināšanas latviešu valodā. Svešumā Jānis ar visiem pamatā sarunājies krieviski. 1957. gada rudenī Jānis uzsācis mācīties Priekuļu tehnikumā, kur apguvis tehniķa-mehāniķa profesiju. Tehnikumu absolvējis 1960. gada pavasarī.
Inešos, kolhozā „Komunisma ceļš", strādājis par inženieri mehāniķi, tur pavadījis 2 gadus, līdz 1962. gadā Jāni iesauca padomju armijā. Jānis dienējis 3 gadus, no 1962. līdz 1965. gadam. Dienesta laikā Ukrainā, 30 km no Kijevas, strādājis par aviācijas mehāniķi. Pusgadu gājis kursos, kur ticis sagatavots profesijai. Pēc kursiem katram dienētājam piešķirta lidmašīna, kas bija jāapkopj. Vēlāk Jānis izgājis apmācību, lai noliktu eksāmenus Lauksaimniecības akadēmijai. Sekmīgi nokārtojot eksāmenus, kareivjus no dienesta varēja atbrīvot. Jānim Elsiņam tas izdevies, un augustā viņš atgriezies Latvijā.
Pēc atgriešanās no dienesta Jānis uzsācis mācības Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, kur augstākā līmenī turpinājis inženiera-mehāniķa profesijas apguvi. Akadēmijā mācījies no 1965. līdz 1970. gadam. Pēc absolvēšanas pārcēlies uz dzīvi Vecpiebalgā, kur sācis strādāt kolhozā „Jaunā gvarde". Pildījis inženiera-mehāniķa pienākumus. Vecpiebalgā pavadījis tikai gadu. Vēlāk Jānis strādājis par pedagogu Jaungulbenes arodskolā, jauniešiem mācījis tehniskos priekšmetus. Skolotāja profesija Jānim nav īsti patikusi, tāpēc pēc diviem gadiem viņš aizgājis no skolas. Jaungulbenes arodskolā viņš strādājis no 1971. līdz 1973. gadam. Pēc tam Jānis pārcēlies uz Vestienu, kur sovhozā „Vestiena" no 1973. līdz 1988. gadam strādājis par inženieri-mehāniķi. Vēlāk bijis Vestienas pagasta padomes deputāts un ticis ievēlēts Vestienas pagasta padomes priekšsēdētāja amatā. Par priekšsēdētāju nostrādājis 11 gadu, līdz pensijas vecuma sasniegšanai 2000. gadā.
Jau tad, kad Jānis mācījies Jelgavā, viņš iepazinies ar Ņinu (dz. Laškova), ar kuru 1970. gadā Jelgavas dzimtsarakstu nodaļā sarakstījušies, apprecējušies. Laulībā dzimuši četri bērni: 1970. gadā – Andris (miris 2003. gadā), 1971. gadā – Jānis (ugunsdzēsējs), 1973. gadā – Edgars (firmas vadītājs) un 1980. gadā –
Kristīne (pedagoģe, pašlaik darbojas tirdzniecības sfērā). Diemžēl 2015. gadā abu laulība tika šķirta.
Pašlaik Jānis Elsiņš ir pensionārs un dzīvo Vestienas pagasta „Gravēnos". Jānis ir liels kultūras cienītājs. Viņa hobijs ir mūzika, grāmatu lasīšana un koncertu apmeklēšana. Jāni interesē grāmatas par vēsturi un klasiskā mūzika. Ļoti bieži viņš dodas uz koncertiem un citiem pasākumiem. Jānim Elsiņam īpaši tuva ir daba. Vēl joprojām viņš gandrīz katru dienu dodas uz mežu. Pats gādā malku, ar ko apkurināt māju, pavasaros tecina kļavu un bērzu sulas, kā arī aktīvi paplašina mežu, stādot jaunus kokus. Jānis ir ļoti ticīgs, palīdz Vestienas evaņģēliski luteriskajai draudzei, pilda dažādus saimnieciskus pienākumus un iesaistās draudzes dzīvē. Jāni Elsiņu var saukt par staigājošu enciklopēdiju, viņa atmiņa ir fenomenāla. Jānis orientējas visos politiskajos notikumos, zina vēsturiskus gadskaitļus, jaunākās aktualitātes, viņš spēj pastāstīt gandrīz par katru pazīstamu, Latvijā ievērojamu cilvēku. Jānis zina arī ļoti daudz dzejoļu un dziesmu, spēlē klavieres, kā arī aktīvi seko līdzi jaunākajām politikas, sporta un mākslas aktualitātēm.
20.06.2018.