1. septembris ir ļoti gaidīts laiks – Zinību diena, svētki bērniem un vecākiem. Bērnu čalas piepilda skolas gaiteņus, atkalsatikšanās prieks, ziedi. Bet vecākiem šis noteikti ir saspringts laiks, jo atvases jāsagatavo jaunajam mācību gadam.
Kādam šogad tā būs tikai pirmā Zinību diena, citam jau devītā vai divpadsmitā. Katram tas ir emocijām bagāts laiks, prieks, kas mijas ar skumjām, jauns sākums.
Ik gadu arī vecāki uzsāk jauno mācību gadu, palīdzot gatavoties svētku dienai, vēlāk jau iesaistoties mācību procesā. Tikpat atbildīgs un satraucošs laiks ir arī pedagogiem.
Anda Kurmīte jau daudzus gadus ir skolotāja Madonas pilsētas vidusskolā. Katrs 1. septembris ir īpaši svētki gan kā skolotājai, gan mammai. Meita Evelīna mācības sāks jau 7. klasē, savukārt Artūram šogad skola būs jauna dzīves pieredze, jo uzsāk 1. klasi.
– Šogad 1. septembris ir kā jauns sākums gan kā skolotājai, gan mammai. Ņemot vērā situāciju, kāda bija pēdējo pusotru gadu, šis būs nedaudz izaicinājums. Ilgi neesmu stāvējusi klases priekšā, satikāmies tikai virtuāli – zoom lodziņos. Ir savādas izjūtas – it kā visu zini, bet tai pašā laikā viss liekas jauns, kā pirmo reizi. Ar prieku gaidu satikšanos klātienē, būšanu kopā, smieklus, jautrību, jokus. Just to dzīvības izjūtu, kuras tik ļoti pietrūcis daudzo ierobežojumu laikā. Ir prieks, ka skola atkal ir klātienē un varam turpināt mācību procesu ierastajā vidē – skolā, – uzsver Anda Kurmīte. – Savukārt kā mammai… Liekas – kur gan paskrien laiks, jo parasti jau aug tikai citu bērni, savējie vienmēr maziņi… Ilgu laiku nespēju noticēt, ka šoruden jau abi bērni būs skolēni. Tā apziņa radās tikai tad, kad kopā sākām gādāt skolai nepieciešamo – kancelejas preces, apģērbu, somas. Un katrs pats izvēlējās to, kas patīk, kas tiek atzīts par pietiekami labu. Šī kopābūšana vislabāk parāda, ka bērni pieaug un katram sākas kāds jauns posms dzīvē. Atceros, kad Evelīna uzsāka pirmo klasi, reizē bija gan prieka asaras, gan uztraukums – kā būs, vai viņai viss sanāks, jo arī man tas bija kas jauns un nezināms. Ar pirmo bērnu taču viss ir pirmo reizi. Ar Artūru ir nedaudz vieglāk – viņš ir patstāvīgs, un arī man pašai jau ir pieredze. Vienīgi nepazūd tā apjausma, ka tik ātri ir paskrējis laiks.
Kā norāda Anda, šis noteikti būs interesants gads gan kā mammai, gan skolotājai. Tāpat arī pašas bērniem būs jauna un nozīmīga pieredze.
– Šis mācību gads sāksies interesanti. Ar laika plānošanu, atkal mācībām 1. klasē ne tikai Artūram, bet ar viņu kopā arī man. Izjūtas ir labas gan kā mammai, gan skolotājai. Jauns izaicinājums, jauna pieredze, bet zinu, ka viss izdosies un būs labi, – pārliecību pauž Anda Kurmīte. – Evelīna jau ir liela. Arī viņai šis būs pārmaiņu laiks – jauns klases kolektīvs, mācību priekšmeti, kā arī mācību process, jo kādu brīdi stundas sāksies pusdienlaikā, tas arī būs kas neierasts ikdienā. Evelīna skolu gaida ar prieku, nav skumju par aizejošo vasaru un garajām brīvdienām. Attālinātās mācības liedza būt kopā ar draugiem, bet tagad atkal satiksies. Tāpat meitai interesanti šķiet mācības otrajā plūsmā, jo, kā pati saka, varēs ilgāk pagulēt. Savukārt Artūrs saka, ka grib uz skolu, jo tur ir forši, bet tai pašā laikā arī nedaudz bail, jo skolā tomēr būšot grūtāk nekā bērnudārzā. Un nedaudz satraucas, kā izdosies sadraudzēties ar visiem klasesbiedriem.
Jautāta, kādas ir izjūtas šogad, sagaidot Zinību dienu, kas noteikti būs pavisam citādāka kā citus gadus, Anda turpina: – Man pavisam noteikti ir divi jaunie gadi – viens, kad nomainās kalendārs, savukārt otrs – 1. septembris, kas tad man arī vairāk saistās ar jauna gada sākumu. Ir vairākas dienas gadā, kad jūties īpaši novērtēts savā profesijā, un 1. septembris ir viena no tām. Man ir ļoti laimējies, jo visas audzināmās klases ir bijušas īpašas. Viņi vienmēr mani ir spējuši pārsteigt un iepriecināt, tāpēc tas ziedu klēpis, ko svētkos saņemu, vienmēr ieņem īpašu vietu gan mājās, gan klasē. Tas ir viens no tiem mazajiem prieciņiem, kas kopā veido lielu prieku par savu darbu, savu klasi un bērniem.
Pēc šī smagā gada, kad viss norisinājās attālināti, vasara ir mūs lutinājusi. Bērni izbaudīja sauli un ūdeni. Šajā laikā mums izveidojās arī brīnišķīga tradīcija – aizbraukt kaut kur, lai pabūtu kopā, ārpus mājas, pārāk ierastās vides. Lai arī visu ziemu bijām kopā, tomēr attālinātais darbs, esošā situācija valstī mums iemācīja, ka viss ir pārvarams, ka grūtos brīžos jābūt kopā un ikvienā lietā jāmeklē labais. Tāpēc esam pateicīgi par ikvienu dienu, par iespējām, par kopābūšanu.
1.09.2021.