CESVAINĒ 14. jūnijā, tāpat kā daudzviet citur Latvijā un Madonas novadā, notika piemiņas pasākumi, lai izrādītu godu un cieņu visiem, kuri pirms 83 gadiem tika deportēti tālu prom no Dzimtenes uz Sibīrijas plašumiem.
– Piemiņas brīdis un neliels aizlūgums pulksten 11 notika Evaņģēliski Luteriskajā baznīcā, pēc tam devāmies uz baznīcas dārzu, kur atrodas piemineklis represētajiem. Nolikām tur ziedus, svecītes, un tie, kuri gribēja, varēja noturēt nelielas uzrunas. Kā jau parasti, aizbraucām arī uz otru piemiņas vietu pie dzelzceļa stacijas, kur arī nolikām ziedus, iededzām svecītes, – atminas Cesvaines apvienības pārvaldes vadītājs Vilnis Špats.
Savā piemiņas uzrunā viņš minēja to, cik daudz cilvēku no Cesvaines un tās apkārtnes vietām tika izvesti, sasaistīja naidīgās lielvaras pagātnes „darbus" ar mūsdienām, atcerējās, kā okupanti izrīkojās ar latviešiem, atņemot viņiem mājas, zemi, tuviniekus un visu, kas dārgs.
– Vienmēr esmu uzsvēris un arī šoreiz uzsvēršu to, ka cilvēku, kuri piedzīvoja šos šausmīgos notikumus, ar katru gadu paliek arvien mazāk un mazāk, tāpēc par vēsturi ir jāstāsta jaunajai paaudzei – bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Jaunieši šādas lietas nezina, šādus stāstus nezina. Viņi neapmeklē šos piemiņas pasākumus, jo tas jaunatnei neinteresē. Viņi domā, ka tas notika sen, daudz laika taču pagājis, un kāda gan nozīme to zināt? Bet kā gan citādi atmiņu un vēsturi uzturēt dzīvu, ja par to nezina, ja nezina par to, kā nevajadzēja notikt?! Brīvības cena ir bijusi dārga un augsta! Arī šajā pasākumā neredzēju daudz jauniešu – līdzi tiem, kuri paši piedzīvojuši deportācijas dažreiz atnāk kāds jaunākās paaudzes pārstāvis, bet viņu nekad nav daudz. Pavasarī, kamēr vēl notiek mācības, uz 25. marta piemiņas pasākumu no skolas tiek atsūtīti daži bērni. Audzināšana sākas ģimenē un skolā, – norāda Vilnis Špats.
18.06.2024.