Nupat Ošupes pagasta jaunieši devās pārgājienā ar Māri Olti. Sākām savu pārgājienu Ērgļu stacijā. Prieks redzēt, kā šī ēka atdzimusi un turpina savu attīstības gaitu. Tas nekad nebūtu noticis, ja ēkai nebūtu tādu saimnieku.
Māris Olte ar savu ģimeni ir paveicis patiešām milzīgu darbu un attīstījis savu sapni, kas daudziem sākumā šķita nereāls. Bet nu gan par iešanu dabā! Šis pārgājiens bija patiešām interesants un iedvesmojošs, jo izdevās mums „noķert" zelta rudeni, uzzināt, ka Latvijā var augt rīsi, iemācīties gudrības par koku sadzīvošanu un uzzināt, kas ir pangas uz ozolu lapām. Jā, gadījās mums arī krist un sasmērēties dubļos, bet nepārspējamie Ērgļu apkaimes skati un brīnišķīgā kompānija to visu atsvēra. Iešana noteikti nebūtu tik interesanta, ja mēs dotos pa labi iemītu taciņu, bet mēs gājām pa mežu, kur, šķiet, neviens bez meža dzīvniekiem nav bijis. Liels pārsteigums bija meža vidū atrast vietu, kur atrodas senas automašīnas. Vienai pat izaudzis cauri koks. Tuvumā nevienas mājas vai pamestu ēku. Saprotam, ka šeit bijusi māja un saimnieks ar tehniku bijis uz „tu". Izpētījuši un nofotografējušies, ar auto dodamies stāvā kalnā. Mūsu pavadonis Māris jautā – atrodiet ceļu, pa kurieni šie auto te iebraukuši. Es neatradu, tik ļoti daba maina un pārņem vietas, sagroza laikus.
Negaidīts pavērsiens bija maršruta garuma maiņa, sešu kilometru vietā nogājām vienpadsmit, bet šāda pastaiga noteikti nāca par labu mūsu fiziskajai formai un veselībai kopumā. Ejot jaunieši Mārim jautā – cik vēl tālu jāiet? Atbilde – nezinu, jo neejam jau pa noteiktu maršrutu, bet brīvi pa mežu, izvēloties vietas, kur vieglāk iet, kur mazāk zaru vai koku. Ceļā satiekam arī stirniņas. Pamanām vietas, kur dzīvo putni. Interesants stāsts ir arī par kara laiku, kad karavīri maskējušies kalna galā gaida ienaidnieku, kas ir kalna pakājē. Nospriežam, ka mēs negribētu būt viņu vietā. Ir nostāsts arī par kādu vācu lidotāju, kas ar savu lidmašīnu avarējis Ērgļu apkaimē.
Vai jūs esat gājuši pāri palielai upei, tiltam, kuram nav margu? Vai esat lēkuši uz siena rulona ar saliktām rokām bikšu kabatā? Un vai ir gadījies uzkāpt tik augstu kokā, ka nesaproti, kā pēc tam tikt lejā? Mēs esam. Un te nav ne kripatiņas reklāmas par fantastisko iespēju iet dabā kopā ar dabas zinātāju Māri Olti, te ir tikai pozitīvās emocijas un prieks par to, cik mums Latvijā ir daudz skaistu, neredzētu vietu. Pusdienojam Ērgļu stacijā, kur pašlaik ir restorāns, kas uzņem apmeklētājus, un kopš pēdējās reizes, kad mēs šeit bijām, ir patiešām daudz kas mainījies un tapis no jauna.
Mēs priecājamies un novērtējam, ka mums ir šāda burvīga iespēja ko tādu baudīt un piedzīvot. Ejam dabā, tas iedvesmo!
DACE KALNIŅA
13.10.2021.