Vakar visā Latvijā tika atzīmēta Skolotāju diena. Neraugoties uz krīzi, neskaidrībām un visām citām nebūšanām, skolotājs joprojām katru darbdienas rītu iet klasē un skolēniem saka „Labrīt!". Viņu vidū ir arī Madonas Valsts ģimnāzijas skolotāja mētrēniete ZANE BEĢE-BEGGE, kuras mācītais priekšmets – vizuālā māksla, sākot ar šo mācību gadu, vidusskolēniem ir obligāts.
– Kas jūs savulaik pamudināja kļūt par pedagogu un mācīt tik specifisku priekšmetu kā vizuālā māksla?
– Jau no ļoti agras bērnības man patika zīmēt. Vēlāk sāku apmeklēt Madonas mākslas skolu, pēc tam beidzu arī Liepājas mākslas vidusskolu un iestājos Liepājas Pedagoģiskajā akadēmijā (tagadējā universitātē) mākslas fakultātē. Tā kā mamma arī bija skolotāja, profesijas izvēle bija likumsakarīga. Bez tam ar iegūto izglītību lielu manevra iespēju nemaz nebija. Lai strādātu, piemēram, dizaina jomā, būtu nepieciešama papildu izglītība, kuru iegūt man nebija nedz laika, nedz līdzekļu. Šī bija lieta, kas man padevās un šķita interesanta. Citu talantu man tā īsti arī nav.
Pēc akadēmijas beigšanas atnācu strādāt uz Madonas rajonu, jo te tika piedāvāts darbs. Piemēram, Liepājā, kur mācījos, neviens no maniem kursabiedriem darbu specialitātē neatrada.
– Šis ir pirmais mācību gads, kad vizuālā māksla vidusskolās ir jāmācās obligāti. Vai nebaida situācija, ka tagad stundās sēdēs arī tie, kam zīmēšana ne pārāk interesē?
– Gan jau, ka būs arī pa kādam, kas stundās sēdēs sakostiem zobiem, taču obligāts šis priekšmets ir tikai humanitārā novirziena klasēm, pārējie var izvēlēties starp mūziku un vizuālo mākslu. Cik zinu, lielākā daļa izvēlas vizuālo mākslu, laikam domā, ka tas ir vieglāks priekšmets. Tas daļēji tā arī ir, taču es ceru, ka skolēni to uztvers nopietni, jo no stundu satura tikai aptuveni 40% būs praktiska zīmēšana, pārējā laikā būs vien jāapgūst teorija. Kopumā šis priekšmets padara plašāku skolēnu redzesloku, attīsta radošo domāšanu, kas lieti noderēs arī pēc skolas beigšanas.
– Kā skolēni izturas pret šiem radošajiem priekšmetiem –
vizuālo mākslu, mūziku? Vai vienlīdz nopietni, kā pret eksaktajiem un valodām?
– Kā nu kurš. Daudziem tā ir kā atslodze no smagākiem mācību priekšmetiem. Vizuālajā mākslā viņi sevi var brīvi izpaust. Vizuālo mākslu ar sevišķi lielu prieku gaida mazāko klašu skolēni, kam patīk zīmēt un ņemties ar krāsām. Šajā vecumā vēl ir pāragri spriest, vai bērns ir potenciāls mākslinieks vai viņam tikai padodas zīmēšana. Man kā pedagogam arī nav pienākums viņus uz to virzīt, jo to vairāk dara mākslas skola. Protams, ir nedaudz žēl, ka ne jau visi, kam ir talants, ko vajadzētu tikai izkopt, dažādu iemeslu dēļ neveidosies par māksliniekiem, taču to var arī saprast, jo pašreizējā situācijā būt gleznotājam nav nedz prestiži, nedz ienesīgi.
– Vai vispār ir iespējams objektīvi novērtēt skolēna darbu?
– Viegli tas nav, jo šādu radošu izpausmi ir grūti novērtēt pēc vienotiem kritērijiem. Nereti tieši ideja ir saistošāka par zīmējuma vai gleznas tehnisko izpildījumu. Protams, skolā bieži vien ir vienotas tēmas, kas jāzīmē, līdz ar to lielas brīvības fantāzijas lidojumiem nav, taču katrā klasē gadās pa dažām personībām, kas pamanās izdarīt pa savam. Mācot skolēnu, iezīmējas arī potenciāls Mākslas akadēmijas materiāls, un daži pat nopietni apsver profesionālu darbošanos mākslas jomā. Jācer, ka dzīve šīs ieceres neaplauzīs.
– Zinu, ka jūs strādājat vairākās skolās. Vai nav grūti darbus apvienot?
– Es strādāju Madonas Valsts ģimnāzijā, Lazdonas pamatskolā un nedaudz arī Mētrienas pamatskolā. Kopumā darbus apvienot nav grūti, smagākais ir atzīmju izlikšanas laiks. Nelielas atšķirības katras skolas skolēnos iezīmējas. Ģimnāzijā bērni lielākoties iet ar konkrētu mērķi un viņiem ir būtiski labi padarīt savu darbu, iegūt augstu vērtējumu. Lauku skolās vide, no kuras bērni nāk, ir dažāda, un bieži vien bērns skolu uzlūko kā neizbēgamu pasākumu, kur vajag tikai novilkt laiku. Tiesa, jo no dziļākas lauku vides bērns ir nācis, jo viņš ir mierīgāks un dabiskāks. Ir grūti pateikt, vai vieglāk ir strādāt ar klasi, kurā ir tikai 8 bērni, vai ar tādu, kurā ir 30. Reizēm arī četrus bērnus ir grūti novaldīt, ja tie cits citu grib iekaustīt.
Tas, vai skolotājs bērnam ir autoritāte un viņi to ciena, visbiežāk ir atkarīgs no paša pedagoga un viņa personības. Piemēram, tepat ģimnāzijā ir daži skolotāji, kuri ir bijuši un paliks autoritātes skolēnu acīs. Tā kā es esmu tāda jaunāka, mani reizēm mazāk respektē, kā jau daudzus jaunos pedagogus. Kopumā jāatzīst, ka bērni ir labi psihologi un viņi prasmīgi atrod skolotāja vājības, tās izmanto.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 03.10.2009.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto