– Jādarbojas, un tu nenogrimsi, – intervijā žurnālam "Sports" ir sacījis MĀRTIŅŠ SIRMAIS. Vēl vairāk, ar savu regulāro, neatlaidīgo un profesionālo bezatlaižu darbošanos orientēšanās sportā Mārtiņš ir pirmais Latvijas sportists, kas iekļuvis pasaules meistarsacīkšu elitē.
Viņš ir mūsējais – madonietis un kusēnietis, un pēc atgriešanās no pasaules orientēšanās čempionāta, kas augustā notika Ukrainā, Mārtiņu Sirmo satikām "Smeceres silā", kur todien notika viena no kārtām Madonas BJSS kausa izcīņā orientēšanās sportā. Tad arī Mārtiņš atzina, ka dzimtie meži esot tie labākie, kur skriet un trenēties.
– Kāds tavā vērtējumā bija pasaules čempionāts Ukrainā, kādas trases?
– Ukraiņi savā viesmīlībā ir nepārspējami, bet visur bija tāda sajūta kā padomju laikos – žigulītis ir topmašīna, serviss – kā vecajos laikos, svaigas vēsmas maz jūtamas. Ukrainā pasaules čempionātā orientēšanās sportā trases bija mežā, un mežs ir līdzīgs kā Latvijā, tikai ar lielu pamežu – avenājiem, apstādījumiem, ērkšķainiem krūmiem. Manas distances bija vidējā un sprints, un tās veda pa plūstošu mežu, kur no augšas nevar redzēt, kas zem kājām. Atzīšos – bija diezgan grūti orientēties. Ātrums kā vienmēr bija labs, bet iedomājieties, kā ir skriet plus 30-35 grādu karstumā, pa lielu sutu. Sviedri lija aumaļām. Madonas (dzimtie) meži ir tie labākie, var pārbaudīt tikai dažādas kartes, dažādi zīmētāji.
– Kuru panākumu vērtē augstāk – 3. vietu pasaules kausa izcīņas posmā vai 5. vietu pasaules čempionātā?
– Varbūt, ka vērtīgāk ir būt piektajam labākajam orientieristam pasaulē, jo vārds "pasaule" daudz ko nozīmē. Protams, trešā vieta ir godalgotā. Ja jāskrien kvalifikācijas skrējieni, tam ir liela nozīme – manu vārdu pazīst.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 01.09.2007.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto