Džeriņu ģimenē no piecām atvasēm brāļi Guntis (17.02.85.) un Andris (14.02.88.) par savu profesionālo sporta veidu ir izvēlējušies hokeju. Sākot no tā laika, kad slidoja un spēlēja hokeju uz dīķa, brāļi ir izauguši līdz lielajam sportam. Andris Džeriņš iepriekšējā sezonā spēlēja Kanādas junioru līgā, Guntis – "MHC Martin" klubā Slovākijā. Guntis kuplināja Latvijas hokeja komandu pasaules čempionātā Šveicē.
Ar hokejistu pirmā trenera Aivara Sineļa starpniecību saruna ar brāļiem ANDRI un GUNTI DŽERIŅIEM norisinājās Bērzaunes bērnu un jauniešu apvienībā "Rīts", kur viņus izvaicāja hokeja fanu klubiņš.
– Kā vērtējat Latvijas hokejistu sniegumu pasaules čempionātā?
Guntis: – Paaudžu maiņa ir notikusi, un tāpēc, domāju, šogad čempionātā Latvijai bija pozitīvāks rezultāts nekā parasti. Nav vairs gados vecu spēlētāju, čaļi, kas ienākuši komandā, ir jauni. Tas ir visa pamatā. Jaunībai kā vienmēr ir raksturīgs azarts, ātrums, vēlme, degsme sevi pierādīt un parādīt, izcīnīt – viss, kā, kļūstot vecākam, pietrūkst, ko aizvieto pieredze. Pēc spēles ar Austriju bija tik lielas emocijas, ka aizmirsās visas traumas. Galvenais ir iznākums. Spēle ar Krieviju bija sestā čempionāta laikā, bija sakrājies nogurums. Mums jau likās, kur lai ņem spēkus, bet viņi – atpūtušies. Tomēr jāatzīst – Krievijas komanda bija spēcīgāka, meistarīgāka. Tas, kas viņiem nāca viegli, mums – ar piepūli un gribasspēku. Otrajā periodā viņi ieslēdza otro ātrumu, mēs palikām neitrālajā.
– Pastāstiet par savu līdzšinējo ceļu līdz pašreizējai pieredzei!
Andris: – Viss jau sākās ar ģimeni, kur sports ir dzīvesveids. Mums vecāki pirka bumbas, spēlējām futbolu. Man gribējās iet tur, kur brāļi Valdis un Guntis, un līdz ar to viss ieauga manī. Kad brāļi spēlēja hokeju, es vēl gāju bērnudārzā. Bija iespēja izvēlēties mākslu vai hokeju, un es, puika būdams, izvēlējos hokeju. Atceros, kā kopā ar treneri Aivaru Sineli mēs, puikas, paši šķūrējām sniegu, attīrījām ledutiņu, nācām un slidojām. Ledus laukumiņš bija Aiviekstē, kur paši likām apmalēm bortus. Biju pavisam maziņš, kad sāku interesēties par hokeju, – man bija 7 gadi. No 11 gadu vecuma jau sāku trenēties Rīgā, arī dzīvot patstāvīgi. Treneris Aivars Skudra iemācīja ne tikai hokeja spēli, bet arī daudz no vienkāršām dzīves gudrībām, piemēram, kā pašam ēst uztaisīt. Kad nomainīju vienu komandu Rīgā, devos uz nākamo, kur nospēlēju kārtējo sezonu. Vēlāk nolēmu pamēģināt atrast veiksmi ārzemēs. Somijā viss bija jāsāk no jauna, ieskaitot valodas mācīšanos. Tagad liels pluss, ka saprotu vairākas valodas, un tas man palīdzēja augt ne tikai kā hokejistam, bet arī kā cilvēkam. Tad mans ceļš aizveda līdz Kanādai, kur Kingstonā, dzīvojot viesģimenē, nospēlēju junioru līgā divus gadus. Veicās, ka bija, kas palīdz, bija draugi, no kuru pieredzes mācīties.
G.: – Arī es esmu pateicīgs Aivaram Sinelim gan par to, ka uzkāpu uz ledus, gan par to, kas esmu šobrīd. Slidot sāku no 1. klases. Paldies arī par to sadzīvisko darbu, ko kopīgi veicām, lai tiktu pie ledus. Pieredze man nav tik raiba – ir bijuši Latvijas klubi, pēdējos divus gadus pavadīju Slovākijā. Ja iejūties citas tautas mentalitātē, paražās, tas ir ieguvums, īpaši laikā, kad Latvijā valda bardaks. Tas ir jāvērtē pozitīvi, ja rodas iespēja doties uz ārzemēm, lai sevi pierādītu sporta jomā. Pieredze jau nāk ar laiku, un meistarība vienmēr ir jāpilnveido.
– Vai ārzemēs ir lielākas iespējas trenēties hokeja spēlē?
A.: – Tur visa sistēma ir tik labi sakārtota, ka problēmu tikpat kā nav. Atliek tikai dzīvot un trenēties. Mana problēma bija tāda, ka biju prom no mājām un man bija jāmācās. Kad atbraucu mājās, bija smaga situācija – mēneša laikā vajadzēja pabeigt Rīgas 85. vidusskolu. Direktors bija ļoti pretimnākošs, skolā bija izveidotas hokeja klases. Skolotāji, ja redz, ka cilvēks cenšas, ir saprotoši.
– Visu mūžu nebūsit hokejisti. Kā ir ar iespējām mācīties?
G.: – Patlaban paralēli profesionālajam sportam, ja nav pazīšanās, sakaru, mācībās ir vienkārši nereāli ko nokārtot. Situācija ir iegrozījusies tāda, ka sportistiem vairs nav nekādu atlaižu. Ja nu vēl var apvienot sportu ar studijām, spēlējot Latvijas klubos. Atrodoties ārpus Latvijas, nekāds variants – mācīties neklātienē vai kaut reizi nedēļā – netiek piedāvāts. Arī valodas barjeras dēļ būtu grūti.
A.: – Var jau mēģināt sākt mācīties, bet, ja līgums ir tikai uz gadu un ja nākamgad līgums ir ar citas valsts klubu, nebūtu īpaši prātīgi samaksāt par studijām, iesākt, bet nepabeigt izvēlēto programmu.
– Pastāstiet, kāda ir profesionālā hokejista ikdiena?
G.: – Viss sākas no tā, ko darīji iepriekšējā dienā. Jāseko līdzi, ko apēd, jo enerģija, ko uzkrāj, nāk līdzi no iepriekšējās dienas. Tiklīdz atļaujies kādu vaļību, jau zini, ka nākamajā dienā būs grūti sagatavoties spēlei, kur nu vēl spēlēt. Mums ir šāds režīms: brokastis, rīta treniņš, lai atmodinātu organismu, pusdienas, pēcpusdienas atpūta, tad – atkal treniņš vai spēles ledus laukumā. Ja vakarā esi noguris, būtu jādomā par atpūtu, nevis jādodas uz tusiņu.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 23.05.2009.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AGRA VECKALNIŅA foto