Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes doktorante, Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja speciāliste, biedrības „Senās vides darbnīca" aktīva dalībniece un joprojām – praktizējoša podniece. Tā īsos vārdos varētu raksturot Mētrienas pusē mītošās un Rīgā studējošās, strādājošās novadnieces BAIBAS DUMPES darbības pieturpunktus.
Neklātienes sarunā lūdzu Baibu padalīties savā šābrīža dzīves ritmā – vispirms atklājot, kādi pienākumi ir katrā no minētajiem „amatiem".
– Tu nu tiešām esi uzskaitījusi visas pašreiz aktuālākās darbības jomas. Sākšu ar podniecību. Manā gadījumā tas ir vairāk domāšanas veids, dzīvesveids, nevis amats. Man šobrīd vairs nav tik svarīgi, vai saražošu vienu vezumu podu vairāk vai mazāk, jo tāpat nepaspēju paveikt visu, ko vēlētos. Darbība podniecībā jau sen vairs neaprobežojas ar tradicionālo cepļu kurināšanu. Daudzi darbi tiek izgatavoti bez podnieka ripas un ugunskura apdedzinājumā, un arī tā ir podniecība. Šādas darbošanās likumsakarīgas sekas bija vēstures studijas Latvijas Universitātē 2001.-2003. gadā. Pēc maģistra grāda iegūšanas mani uzaicināja strādāt Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (es lepojos kā ar vienu, tā otru, jo tie nebija viegli lēmumi), un nu jau sešus gadus darbojos ar keramiku, kas glabājas Arheoloģijas nodaļas krājumā. Dažkārt šis darbs no malas var likties vienmuļš, sevišķi, kad jāraksta nebeidzami keramikas saraksti un neskaitāmi akti. Tomēr caur manām rokām iziet tūkstošiem senu trauku lausku, un tas dod nenovērtējamu pieredzi, ko tā vien gribas izmantot praktiskajā podniecībā. Un vēl – par visu brīnumaino, ko uzzinu no senās keramikas, man tūlīt gribas pastāstīt arī citiem. Tāpēc esmu atkal kļuvusi par studenti, lai sevi nopietnāk motivētu apkopot un sistematizēt vismaz kādu daļu no tā. Teorētiski pētījums par keramikas tehnoloģiju attīstību vidējā un vēlajā dzelzs laikmetā man būtu jāpabeidz 2015. gadā. Esmu to tikai uzsākusi.
Savukārt, „Senās vides darbnīca" manā un manas ģimenes redzeslokā nonāca 2001. gadā, kad mēs sākām sadarboties. Biedrībā iestājāmies četrus gadus vēlāk, un nu var teikt, ka tā ir kļuvusi par nozīmīgu mūsu dzīves daļu – tādu kā paplašināto ģimeni. Biedrības darbību kopumā apzīmē ar vārdiem – vēstures rekonstrukcija. Tas ietver ļoti daudzveidīgas aktivitātes, kas padara mūsu dzīvi patiešām interesantu. Seno lietu un procesu izzināšana agri vai vēlu liek apzināties, ka stāsts īstenībā ir nevis par pagātni, bet šodienu un rītdienu. Ja man jautā par visu šo senās vides veidošanas praktisko pielietojumu mūsdienās, tad gribas atgādināt teicienu, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.
– Madonas novada ļaudis jau sen tevi zina kā Vidzemes podniecības tradīciju kopēju un arheoloģiskās keramikas izzinātāju. Tomēr pēc aktivitātēm Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā, kur kopā ar podnieku Eināru Dumpi pirms 10 gadiem uzmūrēji atklātās uguns Kurzemes podnieku cepli, ir skaidrs, ka šāda cepļa izveide ļāvusi iejusties arī seno Kurzemes podnieku ādā.
Kādas ir Vidzemes un Kurzemes podniecības galvenās atšķirības, vai vienlīdz zinoši un organiski jūties abās no tām?
– Cepļa konstrukcijas izpēte un materiālu vākšana, lai to varētu paveikt, bija interesants darbs, kā jau vienmēr, kad izdodas uzzināt ko jaunu. Bet sākotnēji Ventspilī mēs uzstājāmies kā Vidzemes podnieki „viesizrādēs", ar Vidzemei tradicionālo keramiku. Gadu gaitā mani pamazām aizrāva viduslaiku un tiem sekojošā renesanses stila keramika, ko lielā mērā ierosināja arheoloģiskie atradumi Ventspils pilī un vecpilsētā. Šai keramikai nav izteikti reģionāla rakstura. Amatnieku samērā brīvas kustības dēļ tā ir līdzīga plašākā Eiropas telpā ap Baltijas jūru. Savukārt, šo „tumšo gadsimtu" pakāpeniska iepazīšana pamazām noved pie atklāsmes, kā veidojušies tie stilistiskie elementi, ko mēs šodien saucam par Latvijas novadu tradicionālo podniecību.
Esmu mēģinājusi darināt dažus Kurzemei raksturīgus priekšmetus, kopējusi atsevišķu meistaru darbus, bet Kurzemes podnieku ādā tā īsti neesmu iejutusies. Gribu uzsvērt, ka katra novada savdabība gadu un gadsimtu gaitā veidojusies, piemērojoties vietējo keramikas lietotāju vajadzībām, gaumei, skaistā un lietderīgā izpratnei un galu galā – ēdienkartei. Lai cik tas dīvaini izklausītos, nozīme ir arī politikai, kas, savukārt, nosaka amatnieku iespējas. Tā nu sanāk, ka traukos, kādus darinām, varam izlasīt savu vēsturi, pat tajos, kuru darinātāji par to neko nenojauš.
Un vēl – lai arī kādus traukus es taisītu, jebkurš no tiem atrod savu īpašnieku, citādi šim darbam īsti nebūtu jēgas.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 18.09.2010.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no personiskā arhīva