Nesen ievērojamu dzīves jubileju – 80 gadu – nosvinēja ilggadējs Madonas slimnīcas ķirurgs un bijušais Madonas rajona padomes deputāts un priekšsēdētājs
ULDIS ARENTS. Sarunā ar „Staru" viņš dalījās savās pārdomās gan par aizvadīto jubileju, gan par ilgo darba mūžu, kas noslēdzās vien 2002. gadā.
– Jubileju nosvinējām tā, kā nekad nebija svinēts. Netrūka radu un bijušo kolēģu. Man tika sarīkota jauka sagaidīšana „Smeceres krogā". Biju priecīgs, ka ieradās tik daudz cilvēku, jo uzskatu, ka labāk cilvēkam pateikt tos vārdus, kurus viņam vēlas teikt, vēl dzīvam esot, nevis tikai pie kapa, kad jāsaka tikai labais. Es viesus aicināju neslēpt arī kritiku, taču, par laimi, daudz no tās nesaņēmu, kaut gan runātāju netrūka. Tomēr bija ļoti liels prieks satikt tos cilvēkus, ar kuriem ikdienā tik bieži vairs sastapties neizdodas.
– Kā zinām, viss jūsu darba mūžs ir saistīts vienīgi ar Madonas slimnīcu.
– Pilnīgi droši varu apgalvot, ka par spīti arī citiem amatiem visu mūžu esmu bijis ķirurgs. Kā ķirurgs Madonas slimnīcā esmu nostrādājis 47 gadus – no 1956. līdz par 2002. gadam. Sākotnēji slimnīcā biju vienīgais ķirurgs un pildīju vēl vismaz četrus papildu pienākumus, līdzi ar to viegli neklājās. Vienu reizi pat pārstrādājos un saslimu. Nācās iet piespiedu atpūtā. Vēlāk jau ārstu kļuva vairāk, un arī es pamatā pārgāju uz dežūrām, jo bija jāpilda galvenā ārsta vietnieka pienākumi. Arī vēlāk, kad jau tiku ievēlēts Madonas rajona padomē un pildīju tās vadītāja pienākumus, nereti biju dežurējošais ķirurgs.
– Kas savulaik lika pievērsties tieši ārsta, ķirurga profesijai?
– Otrā pasaules kara beigās mani vecāki pārgāja dzīvot uz Dikļiem, kur dzīvoja ārsts Laukmanis. Mani vecāki un arī šis ārsts strādāja Dikļu tuberkulozes slimnīcā. Atminos, ka dakteris Laukmanis bija interesants un labs cilvēks. Iespējams, tieši viņa ietekmē pēc Valmieras vidusskolas beigšanas izvēlējos studēt Medicīnas institūtā. Mācību laikā specializējos ķirurģijā, bet pēc studijām saskaņā ar tolaik valdošo sadales principu mani norīkoja strādāt kādā Latgales ambulancē. Uz šo pirmo nozīmējumu es ļoti nevēlējos doties, tādēļ noskaidroju, ka ķirurgs ir nepieciešams arī Madonas slimnīcā, kur mani arī pieņēma un kur kā ķirurgs nostrādāju no pirmās līdz pēdējai sava darba mūža dienai.
– Ilgo darba gadu gaitā esat bijis liecinieks Madonas slimnīcas attīstībai un pat nopietni tajā iesaistījies.
– Doma par jaunas slimnīcas celtniecību ir bijusi aktuāla teju vai visu tās pastāvēšanas laiku, arī pārejot uz jaunām telpām 1975. gadā, jo arī tur ar laiku palika par šauru. Atminos, ka slimnīcā mēdza atgadīties visādas ķibeles. Te operāciju zālē ūdens krānā bija aizsalis. Te atkal izcēlās ugunsgrēks. Vienreiz dizentērijas uzliesmojuma laikā slimnīcā nācās izvietot 225 gultas, un tas bija laikā, kad vēl nebija jaunā korpusa. Domas par jaunas ēkas būvi virmoja nepārtraukti, un arī uz Veselības aizsardzības ministriju nepārtraukti sūtījām iesniegumus. Taču būtiska atbalsta nebija. Tad jau nāca Atmodas laiks, un šis jautājums no jauna ieguva aktualitāti, taču tolaik līdzekļu šādu darbu veikšanai nebija. Beidzot nonācām pie tā, ka jādibina slimnīcas celtniecības fonds. Rīkojām koncertus, dažādus pasākumus, paši braucām uz mežu pēc kokmateriāliem, lai varētu remontu veikt, jo nekam vairāk līdzekļu nepietika. Ar laiku kļuva skaidrs, ka jaunu slimnīcu uzcelt būs grūti, tādēļ uzsvars mainījās uz jauna korpusa izbūvi. Arī tad uz mūsu līdzekļu piešķiršanas lūgumiem nāca atteikums pēc atteikuma. Tas gan nelika nokārt galvu, bet saņemties vēl vairāk un vēl cītīgāk vākt naudu idejas realizācijai. Daļēji tas arī izdevās, un kopīgiem spēkiem arī ar vaijiešu atbalstu uzsākām jaunā korpusa celtniecību. Atminos, ka tolaik uz nepabeigto piebūvi brauca gan ministru prezidenti, gan Valsts prezidents Guntis Ulmanis.
– Kā vērtējat to, kas ar veselības aprūpi Latvijā notiek šobrīd?
– Var piekrist atziņai, ka slimnīcās gultu skaits bija par lielu, taču tas tā bija izveidojies vēsturiski, kad pacientus bija grūti pārvadāt. Taisnība bija arī tā, ka daži cilvēki slimnīcu sāka izmantot ne pēc tās nozīmes, drīzāk kā pansionātu, kur atnākt atpūsties un uzlabot veselību. Taču tos rādītājus, kādi bija padomju gados, nevar salīdzināt ar situāciju šodien. Agrāk vidējais ārstēšanās ilgums bija 18-19 dienu, vēlāk – 13 dienu, un mūsdienās tās jau ir 4- 5 dienas. Laikā, kad vēl pildīju galvenā ārsta vietnieka pienākumus un man nācās braukt pa rajona ārstniecības iestādēm, bija gadījums, kad kādā slimnīcā, iepazīstoties ar kāda pacienta slimības vēsturi, atklājās, ka viņa mēnesi ilgās uzturēšanās laikā slimības vēsturē nebija veikts neviens ieraksts. Šodien tas vairs nebūtu iedomājams.
Ja runājam par to, vai Madonas slimnīcai ir jāpaliek vai nav, mans viedoklis ir viennozīmīgs – šai slimnīcai ir jāpaliek. Noraidu to modeli, ka Latvijā varētu pietikt ar 7 lielām slimnīcām. Jā, ir lietas, piemēram, neiroķirurģija, kuras reģionālā slimnīcā veikt būs grūti, taču aklās zarnas, žultspūšļa operācijas, kā arī citu neatliekamo ķirurģiju būtu jāļauj veikt arī reģionālajās slimnīcās. Tas pats attiecas uz infekciju slimībām.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 09.01.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto