Šo laiku medicīnas darbinieki dēvē par lielāko pārbaudījumu, kad jāstrādā saspringtos un papildu slodzes apstākļos, nezinot, kādu situāciju nesīs katra jauna stunda, diena. INGA EŠOTE par feldšeri, ārsta palīgu strādā jau 34. gadu; vairākums darba gadu aizvadīts Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD). Arī viņa atzīst – lai kādas krīzes medicīnā bijušas, tik nopietna situācija kā „Covid-19" vēl neesot piedzīvota.
– Tā kā mēs, medicīnas darbinieki, šo slimību redzam, varētu šķist, ka neticīgo vairs nevarētu būt. Bet, kad palasi interneta portālos, ko cilvēki raksta, tomēr ir tie, kuri „Covid-19" uzskata par muļķībām, neizprot situācijas nopietnību vai uzskata, ka viss ir izdomāts. Varbūt viņi nespēj pieņemt, ka tas notiek. Esam šī laikmeta un medicīnas pieejamības izlutināti. Kamēr slimība neskar pašu vai tuvos, to visādi var apšaubīt. Līdzko tas skar pašu un slimības gaita kļuvusi smaga vai ļoti smaga, tad jau tomēr ir zvans mediķiem, – pārdomās dalās Inga Ešote.
– Kā mainījusies situācija NMPD izsaukumu ziņā?
– Pirmo vilni pārdzīvojām samērā labi, bet nu jau ir diezgan saspringti. Tomēr jau pirms gada, pavasarī, viss bija jauns un neparasts. Tas bija kā pirmais eksāmens, ko nokārtojām, bet nu jau situācija saasinājusies. Pagājušajā dežūrā no sešiem izsaukumiem četri bija saistīti tieši ar „Covid-19" saslimšanu. Protams, „Covid-19" nav atcēlis citas saslimšanas vai veselības problēmas. Arī uz tām tiek braukts, reaģēts, un vismaz pagaidām, lai gan nu jau ar lielākām pūlēm, uz visiem izsaukumiem izbraukšanu varam nodrošināt.
Kad saņemam izsaukumu, tiekam informēti, ja pacients ir „Covid-19" pozitīvs vai kontaktpersona, jo tad mums jāģērbj pilnais aizsargtērps – kā jau daudzi ir redzējuši. Tas ir fiziski smagi, protams, tērps neelpo, nereti pie sasirgušajiem ar visu aparatūru, tērpiem jākāpj uz pēdējiem stāviem vai tālu jādodas. Ne vienmēr cilvēks pats var noiet, nākas arī nest. Ja iedzīvotāji teic, ka maskā grūti dažas stundas pasēdēt vai veikalā iepirkties – nu nav tas grūti.
Sarūgtina cilvēku bezatbildība. Ne vienmēr stāsta taisnību, lai neteiktu skarbi, ka melo. Mēdz noklusēt, ka ir aizdomas par „Covid-19". Saņemam izsaukumu it kā uz citu vainu, bet, kad ieejam mājoklī, cilvēks atzīstas, ka pazudusi garša, kas ir izteikts „Covid-19" saslimšanas simptoms. Un ja tobrīd esam ienākuši tikai ar parasto masku… Protams, tā kaut ko aizsargā, bet ar saslimušo mums jābūt ciešā kontaktā – pilns aizsargtērps pasargā krietni labāk. Tādēļ arī mediķi slimo, nupat jau situācija sāk šķist saspringta, jo mums ir vairāki saslimušie vai kontaktpersonas – gan Lubānas, gan Madonas kolēģi.
– Tas noteikti rada papildu slodzi tiem kolēģiem, kas veseli. Mediķi ir tādi paši cilvēki, kā ikviens no mums. Vai sabiedrībā to izprot vai paļaujas, ka „gan jau kaut kā tiksiet galā"?
– Jā, katram ir savas robežas, cik daudz var un spēj izdarīt. Arī mediķis ar laiku izsīkst, ja slodze nemazinās. Ir jau ir nogurums, tas piezogas, neviens neesam no azbesta, bet cenšos nečīkstēt.
Pagaidām darbu varam nodrošināt, nav tā, ka izsaukumi stāvētu. Sāk gan rasties vietu trūkums slimnīcās, kuras uzņem „Covid-19" pacientus. Zvanām, prasām. Piemēram, Jēkabpilī nu jau vairs vietu nav, tad jāved uz Balviem, Rēzekni. Pie citām vainām gan arī mēdz būt tā, ka nepieciešamā speciālista nav uz vietas Madonā, tādēļ tā mums jau ir ikdiena, ka pacients kaut kur jāved. Tomēr ikkatrā akūtajā situācijā jāatceras, ka pie visa klāt pacientam vēl var būt „Covid-19" saslimšana. Cilvēki ļoti bieži noliedz, ka kontaktējušies ar kādu ārpus mājsaimniecības. Ir seniori, kas it kā dzīvo vieni paši, un to arī apgalvo, ka ne ar vienu nav tikušies – no kurienes tad viņiem kovids? Runājot tālāk, sarunā atklājas, ka mazbērni no Rīgas atbraukuši uz Ziemassvētkiem… Tādi mums ir jau konkrēti gadījumi, kas liek secināt, ka daudzi tomēr brauca šurp pa svētkiem. Noteikti tādēļ arī situācija šādi mainījusies.
Nonākot mūsu rokās, tie jau ir diezgan smagi pacienti. Tad vairs neaudzinām un nemācām, un arī paši pacienti mums pretī vairs nerunā – mediķus klausa uz vārda. Tur vairs nav vietas sazvērestības teorijām, ja cilvēks jāliek pie elpināšanas aparāta.
Ceram uz vakcināciju. Kā NMPD darbinieki pirmo poti jau esam saņēmuši.
– Esat dzīva un vesela? (Smejos.) Šis sabiedrībā ir jaunais strīdu jautājums. Vai kā mediķe šīm vakcīnām uzticaties?
– Visi kolēģi esam dzīvi un veseli, bez komplikācijām un sūdzībām, un ceram, ka jau nedaudz pret šo vīrusu esam pasargāti. Mazliet pasāpēja injekcijas vieta, bet tā ir pilnīgi normāla parādība pie jebkuras vakcīnas. Pirmās Pfizer vakcīnas Jēkabpilī saņēmām 28., 29. un 30. decembrī, šajās dienās – 5., 6. un 7. janvārī – vakcinējās nākamie darbinieki. Kopumā tika iedalītas 30 vakcīnas, kurām brīvprātīgi varējām pieteikties – nekas arī netika uzspiests, ka būtu jāvakcinējas obligāti. Pēc 21 dienas jāatkārto vakcīnas otra deva.
Nav zināms, cik ilgi no vakcīnām turēsies imunitāte, „Covid-19" paveids var arī mutēt, pret ko šī konkrētā vakcīna var nebūt iedarbīga, bet tas arī, manuprāt, ir vienīgais nezināmais. Cilvēki mēdz teikt, ka vakcīnas nav pietiekami izpētītas; uzskatu – tās ir izstrādājuši zinātnieki, speciālisti savā jomā, tās ir izlaistas cauri pārbaudēm. Vakcīnas ir vienīgais loģiskais risinājums šajā ārkārtējā situācijā.
– Šis noteikti nav pirmais krīzes brīdis medicīnā; iepriekš mediķiem nācies cīnīties par sava darba novērtēšanu.
– Kādreiz atalgojums bija ļoti knaps, bet tāpat strādājām un bijām. Nu jau atalgojums ir adekvāts. Par krīzēm runājot, atceros, ka iepriekš smagi gājis arī gripas epidēmiju laikā, bet tomēr ne tik smagi, kā šobrīd.
– Kāpēc tā?
– Arī gripa ir smaga saslimšana, bet, ja cilvēkam patiešām ir gripa, nevis kāds cits vīruss, viņš ar 39-40 grādu temperatūru guļ gultā, nestaigā apkārt, kur nu vēl brauc ciemos. „Covid-19" ar to ir ļoti viltīgs, jo daudzi cilvēki nejūtas slikti, tādēļ saslimšanu var nodot tālāk – viņi turpina staigāt apkārt, iet uz darbu. Citi vīrusi, pat vienkāršas iesnas, šosezon samazinājušās, jo nu jau cilvēki viens otram vairs nešķauda virsū – tomēr maskas nēsā, rokas tiek mazgātas krietni vairāk. Un jācer, ka tas būs paradums, ko no „Covid-19" būsim mācījušies.
– Kā savulaik izvēlējāties dzīvi saistīt ar medicīnu?
– Interese radās skolas pēdējos gados. Esmu lauciniece ar sirdi un dvēseli, cēlusies un arī šobrīd dzīvoju Liezērē. Ģimenē nav citu mediķu, arī pati bērnībā netiku dikti slimojusi, lai teiktu, ka no tā šī pieredze radusies. Varbūt no pirmajām adatām cieta kāda lelle. (Smejas.) Bet visvairāk man patika pagasta feldšerīte, ambulance, kā tur smaržoja. Tā aizgāju mācīties uz Rīgas 4. medicīnas skolu. 1986. gadā to pabeidzu, pirmo gadu nostrādāju Kusas feldšerpunktā par feldšeri. Kopš 1987. gada vairāk vai mazāk uz ātrajiem arī esmu nostrādājusi.
Strādāju arī daktera Rudzāta praksē, tieši šodien (6. janvārī. – Aut.) paliek gads, kopš uzsāku darbu tur. Bija tāda vajadzība pēc ārsta palīga, sāku domāt – tā kā varbūt drīz iešu pensijā, tur man būs mierīgāks darbs. Pamatdarbs joprojām man ir NMPD, bet, kad varu, pastrādāju arī ģimenes ārsta praksē kā ārsta palīgs – kolēģi pret šādu kārtību ir saprotoši, pretimnākoši. Šis darbiņš ir atšķirīgs no ātrajiem, bet arī ļoti interesants.
– Ātrā palīdzība pie cilvēkiem steidzas viņu grūtākajos dzīves brīžos; nereti ir jāmāk arī izslēgt emocijas.
– Pavisam izslēgt emocijas nevar, varbūt atšķirība tajā, kurš vairāk, kurš mazāk to māk izrādīt. Tāpat arī mājās daudz kas tiek aiznests līdzi; bet tajā brīdī jāsavācas un jādara pēc priekšrakstiem.
– Vai kā lauku cilvēkam daba, dārza darbi ir tas, kas palīdz relaksēties?
– Man patīk būt mežā, ogot, sēņot. Ir arī dārziņš pie mājas, ne tik sen vēl kūtī turējām lopiņus, bet nu vairs ne. Kādreiz bija laba lieta ceļošana, kas nu jau atlikta nākotnei. (Smejas.) Daudz tika pabraukāts, praktiski – visa Eiropa. Pēdējais brauciens bija uz Gruziju vēl iepriekšējā gada nogalē. Būtu zinājusi, ka tik ilgi nekur netiksim, būtu vēl kur ātri aizbraukusi. (Smejas.)
Esmu optimiste – gan arī šos laikus pārdzīvosim. Lai visiem laba veselība jaunajā gadā! Tagad var vēlēt tikai to, un nu tas vairs nav formāls vēlējums, bet gan no sirds.
8.01.2021.