Šogad Latvijas Republika plaši atzīmēja 90 gadu jubileju. Tieši tikpat gadu šogad apritēja madonietim KĀRLIM DUMBRĀJAM, cilvēkam, kas ir bijis ne tikai aculiecinieks daudziem nozīmīgiem mūsu valsts vēstures posmiem, bet arī bijis tajos cieši iesaistīts. Aizejot Latvijas jubilejas gadam, vēlamies piedāvāt interviju ar mūsu valsts vienaudzi.
– Kaut arī jūs esat dzimis Valmierā, šajā pilsētā nācās pavadīt tikai bērnību. Kā risinājās tālākie notikumi jūsu dzīvē?
– Dzīves posms līdz 20 gadiem man saistījās ar izglītības iegūšanu. Mācījos Rīgas vakara tehnikumā un strādāju Rīgas pilsētas elektrības uzņēmumā. Tolaik tika būvēta arī Ķeguma HES. Viņiem bija nepieciešams montēt elektriskās iekārtas. Arī no mūsu skolas šiem darbiem pieteicās četri cilvēki, tai skaitā es. Astoņu mēnešu laikā mēs četratā, plus vēl divi zviedri 1939. gadā samontējām pirmos divus ģeneratorus. Šim posmam manā dzīvē ir liela nozīme, jo Ķeguma HES tolaik bija lielākais valsts objekts.
Jau nākamā gada februārī mani iesauca obligātajā dienestā Latvijas armijā, taču jau jūnijā ienāca padomju karaspēks un mūs ieskaitīja sarkanajā armijā. 1941. gada jūnijā sākās karš, un tolaik es biju norīkots par sakarnieku divīzijas centrālē. Atceros, ka kādu nakti bija visiem virsniekiem jāizziņo, ka tiem kopā ar ieročiem, kompasiem un kartēm jāierodas uz taktiskajām mācībām. Pēc ierašanās viņi visi tika sasēdināti mašīnās atbruņoti un aizvesti uz Sibīriju. Lielu daļu no mums palaida uz mājām jeb sūtīja ilgtermiņa atvaļinājumā.
Nedaudz nodzīvojis Valmierā, rudenī devos uz Rīgu, kur atsāku strādāt Rīgas pilsētas elektrības uzņēmumā. Tolaik Rīgā jau saimniekoja vācieši un tika veidots latviešu leģions. Sākotnēji pieteikšanās bija brīvprātīga, bet vēlāk notika piespiedu mobilizācija. Mēs savā iestādē jutāmies drošībā, jo tā bija nozīmīga un līdz ar to iesaukums nedraudēja, taču beigās arī mūsu darbinieki tika mobilizēti, tai skaitā arī es. Tā es nokļuvu vācu armijā, latviešu leģiona 19. divīzijā. Karot man nācās „Kurzemes katlā". Savā divīzijā līdzīgi kā Latvijas armijā un sarkanajā armijā pildīju sakarnieka pienākumus. Vācu armijas vadība mums tolaik teica, ka jānoturas būs tikai līdz pavasarim. Līdz tam laikam tiks saražotas un piegādātas jaunās raķetes, kuras bija plānots izšaut uz Maskavu. Acīmredzot, amerikāņi to jau bija atšifrējuši un laikus sabombardēja Vācijas raķešu rūpnīcas. Kara beigās Kurzeme bija pēdējais cietoksnis, kas noturējās vēl pēc tam, kad Berlīne jau bija kritusi.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 30.12.2008.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
Foto no personiskā arhīva