1941. gada 14. jūnijā no Latvijas moku ceļos uz Sibīriju lopu vagonos tika izsūtīti 15 443 cilvēki, arī zīdaiņi, sievietes, veci un slimi ļaudis. Netika šķirots — krievs, polis, ebrejs, latvietis —, visi bija padomju varas ienaidnieki. Velnišķīgā ideja dzima Maskavā un vienlaikus tika realizēta visās trijās Baltijas valstīs.
Izsūtīto vidū 1941. gada 14. jūnijā bija 3750 bērnu. Sibīrijas bērnu traģiskais liktenis izpētīts, pateicoties režisores Dzintras Gekas vadītajam fondam „Sibīrijas bērni”, par to stāstīts tāda paša nosaukuma grāmatā, arī Sandras Kalnietes grāmatā „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”.
Izdevumā „Sibīrijas bērni” uzklausīti un publicēti 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas uz Sibīriju izvesto bērnu likteņstāsti — pavisam apkopota 741 intervija. Pirmajā no diviem sējumiem publicēta arī saruna ar kādreizējo Mārcienas pagasta iedzīvotāju Ilzi Priedi (dzim. Dzērvi).
Šā gada 6. maijā ILZE PRIEDE viesojās Madonas pusē. Apciemoja klasesbiedreni Beāti Ozoliņu, kādreizējo skolotāju Undīni Jātnieci, ko pazīstam kā rakstnieci Ilzi Indrāni. Dienas noslēgumā savu dzīvesstāstu viešņa uzticēja „Stara” žurnālistei. Viņa neslēpa pārdzīvoto un runāja par izsūtījuma laika ietekmi uz turpmāko dzīvi, tā sniedzot liecību par padomju sistēmas noziegumiem uz daudzu cilvēku likteņiem, arī savējo.
Tuvojoties 14. jūnijam, „Stara” lasītājiem piedāvāju sarunu, kas ar Ilzi Priedi ritēja šā gada pavasarī.
— 1941. gada 14. jūnijā mani izsūtīja no Mārcienas pagasta „Rēķiem”, — iesāka Ilze Priede. — Toreiz biju gadu un septiņus mēnešus vecs bērns. Tā kā tēvs bija aizsargu virsnieks, iemesls ģimenes izsūtīšanai tālu nebija jāmeklē. Aizveda visu ģimeni — mammu, kas gaidīja otru bērnu, tēti un mani. Tēvu no mums izšķīra jau Madonas dzelzceļa stacijā, par viņa likteni uzzināju no arhīva materiāliem vien nesen —
pirms trim gadiem. Tēvs 1942. gadā tika nošauts. Mammas un mans galapunkts Sibīrijā izrādījās Krasnojarskas novada Nazarova.
— Esat no tiem bērniem, kas 1946. gadā tomēr atgriezās Latvijā. Kā tas bija iespējams?
— Pieaugušajiem atgriezties dzimtenē toreiz neļāva, bet mēs ar māsu (viņa piedzima izsūtījumā) atbraucām, jo mamma mūs noformēja kā bērnus, kas palikuši bez vecākiem. Sibīrijā valdīja bads, mamma vēlējās, lai nenomirstam badā. Atpakaļ uz dzimteni sūtīja tikai apaļus bāreņus, un ešelonu pavadīja sieviete, kas strādāja kopā ar mammu (viņas uzvārds bija Vaska, un šī sieviete pirms izsūtīšanas esot dzīvojusi netālu no Mārcienas muižas). Pavadone cerēja, ka varēs palikt Latvijā, bet nelaimīgo aizsūtīja atpakaļ uz Sibīriju un notiesāja par bēgšanu.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 08.06.2012.
Autore: INESE ELSIŅA
AUTORES foto
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 08.06.2012.
Autore: INESE ELSIŅA
AUTORES foto