Silta buča, smaržīgi ziedi, maza dāvaniņa vai bērna zīmēts apsveikums – katrs savu māmiņu sveic citādāk. Taču galvenais šajā dienā ir pateiktais vai klusībā veltītais paldies katrai mammai par to, ka viņa ir. Bērzauniete VITA VESTFĀLE atzīst, ka šādā dienā grūti valdīt prieka asaras, saņemot bērnu mīļos sveicienus.
Vestfālu ģimenē aug četri bērni – trīs puikas un meitiņa peciņa. Vecākajam dēlam Kristapam ir 19, Naurim – 15, Endijam – 11, bet meitiņai Vendijai – 4 gadi.
– Divi vecākie puikas ir no vīra pirmās laulības, oficiāli viņiem esmu audžumamma, lai gan viņi man ir kā pašas bērni. Visi kopā dzīvojam jau 13 gadu, un gan mēs, gan paši bērni esam apraduši ar šādu ģimenes modeli, – pastāstīja māmiņa Vita.
– Kā iepazināties ar vīru un kad nolēmāt dibināt ģimeni?
– Ar vīru iepazināmies vienā no Sauleskalna tajā laikā populārajām diskotēkām – ballēm. Uz tām braucu pat speciāli no Aiviekstes, kur tolaik dzīvoju. Tā nu arī ieprecējos Bērzaunē un sākām veidot ģimeni. Atbildība bija liela, uzreiz pieņemot arī vīra bērnus, bet to uztvēru kā pašu par sevi saprotamu. Puišu mamma ir nodibinājusi jaunu ģimeni. Šajā laikā esam izgājuši cauri daudz kam, pat tiesām, jo pēc septiņiem gadiem, ko puiši bija nodzīvojuši kopā ar mani un vīru, viņu mātei pēkšņi radās interese par saviem dēliem. Pēc tiesas, kuras lēmums bija labvēlīgs mums, šī interese ātri vien pārgāja, bet no mūsu ģimenes tas bija prasījis daudz nervu. Bija brīži, kad domāju, kāpēc mums tas jāpārcieš – tādi satraukumi, stress, neziņa. Bet gājām uz priekšu un cīnījāmies tikai bērnu dēļ, jo zinājām, ka esam viņu īstā ģimene. Tas nebūtu viņu interesēs pēc tik ilga laika atšķirtības un vienaldzības pēkšņi tikt iemestiem svešā vidē. Kādu laiku pēc tiesas viņi vēl braukāja pie īstās mammas, bet kontakts vai dziļākas jūtas īsti neizveidojās. Iedomājoties sevi puišu vietā, to ļoti labi saprotu – lai gan īstā mamma, viņa bija it kā svešs cilvēks. Savā ziņā situācija bērnus arī vienkārši mulsināja, tāpēc labi, ka viss atrisinājās. Viņu mamma savu pēkšņo interesi par bērniem pamatoja ar to, ka iepriekš nebija darba, naudas, pastāvīgas dzīvesvietas un tamlīdzīgi, bet tajā pašā laikā arī mēs ar vīru visu darījām paši un apstākļus bērnu audzināšanai meklējām paši. Vīrs pat pirmo gadu pēc šķiršanās viens pats zēnus audzināja, turklāt uzskatu, ka jebkura īsta mamma atradīs iespēju, kā grūtus laikus pārvarēt. Bija arī posms, kad teju vai gaidīju no audžubērniem pārmetumu – tu neesi mūsu mamma! Jo mēdzu būt diezgan stingra un pret visiem bērniem izturos kā pret savējiem, ar vienādām prasībām. Neļāvu darīt, ko vien vēlas, tikai tāpēc, lai mājās būtu svēts miers. Domāju, ka bērnus izlutināt nevar, un šķiet, ka viņi paši arī to saprot un klusībā novērtē. Ceru, ka viņi zina – par bērniem stāvēšu un kritīšu.
– Lēmums bijis ļoti atbildīgs, vai to atbalstīja arī jūsu ģimene?
– Protams, sākums bija grūts, jo man pašai tolaik bija tikai 19 gadu, bet sirdij pavēlēt nevar. Mazākajam zēnam tolaik bija 4 gadiņi, lielākajam – 6. Sākās bērnudārzu izlaidumi, skolas gaitas, bērni bija tajā apzinātajā vecumā, kad jau visu sāk saprast, un man bija jāmācās līdz ar viņiem – par ģimenes dzīvi. Tolaik par manu lēmumu mamma bija šokā, ka tik agri izvēlos sākt ģimenes dzīvi, bet nekur nejaucās un ļāva izvēli izdarīt pašai. Nu jau sen viņa ir pieradusi un priecājas par savu bagātību – mazbērniem.
– Sanāk, ka ļoti agri kļuvāt apzinīga. Vai tolaik jau strādājāt?
– Rīgā biju absolvējusi 1. pārtikas rūpniecības skolu kā konditore – konfekšu meistare. Nebija tā, ka mani šī joma īpaši aizrautu, bet tajā vecumā mācīties kaut ko vajadzēja. Pēc skolas beigšanas mammai nebija darba, tāpēc pelnīju naudu gan savai ģimenei, gan lai atbalstītu viņu. Pēc tam šur tur esmu strādājusi savā specialitātē, bet apstākļi ir bijuši dažādi, tāpēc nācās arī pielāgoties tiem. Esmu strādājusi pat gaterī. Vidējo izglītību biju ieguvusi, bet gribējās vairāk, vēlējos studēt Jelgavā, taču liktenis tā nebija lēmis. Mans tētis pāragri gāja bojā, tādēļ pēc skolas beigšanas man uzreiz vajadzēja sākt strādāt.
Šobrīd strādāju par pārdevēju veikalā Bērzaunē, vīrs – Madonā par šoferi-sagādnieku. Šajos laikos jau tas vien, ka mums abiem ir darbs, nozīmē ļoti daudz, lai gan tāpat reizēm sanāk sisties kā pa nātrēm. Tāds nu ir tas krīzes iespaids, ko negatīvi izjūt gandrīz katra ģimene Latvijā. Sapņu un mērķu ir daudz, bet šajos laikos tomēr jādomā par katru sperto soli.
VAirāk lasiet laikrakstā STARS 08.05.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto