Biologs, žurnālists, raidījumu vadītājs un zaļās domāšanas piekritējs MĀRIS OLTE, kopš atgriezies uz dzīvi dzimtajos Ērgļos, aktīvi strādā pie pilsētas klusā potenciāla atklāšanas gan pašiem vietējiem iedzīvotājiem, gan ciemiņiem. Divus gadus notiek darbs pie iegādātās Ērgļu stacijas atjaunošanas par tūrisma un informācijas centru, kā arī vietu, kur cilvēkiem tikties, iedzert kafiju, apmeklēt interesantus pasākumus, cenšoties saglabāt arī vietas unikālo vēsturi.
– Tas vecais man ir ļoti svarīgs, tāpēc Ērgļu stacijā ir seno laiku vitrāžas, durvis, plaukti, saglabātas vecās flīzes, kases lodziņš, atgūts stacijas soliņš, kas daudz pieredzējis. Nositot apmetumu, atstāta ķieģeļu siena, kāda tā bija – ar visiem pirkstu nospiedumiem uz ķieģeļiem.
Ir nomainīti jumti, nosiltināti pamati, ievilkts ūdens. Iepriekš tā vienkārši bija stacija, kur cilvēkam ienākt un doties tālāk. Kad vēl vilciens kursēja, daudz ar to braukājām (dzelzceļa satiksme šeit slēgta 2007. gadā. – Aut.). Tā vilciena atnākšana un aiziešana… gaidīšana uz perona. Daudz simpātiju tā sagaidīts un pavadīts (pasmaida). Ja man šķiet, ka te ļoti daudz izdarīts, tad atbrauc kāds no malas, kurš nav redzējis, ka te iepriekš bomži dzēra un nokārtojās, un pasaka: "A kas tad te tāds ir?" Un arī viņam ir taisnība (smejas). Protams, ir vēl darbi darāmi. Tūrisma un informācijas centrs, kas atrodas atsevišķā stacijas namiņā, jau ir puslīdz gatavs darboties. Stacijas ēkā plānota kafejnīca, esam apsolījuši kafijas vakarus un, domājams, uz Ērgļu novada svētkiem to stacijā arī sarīkosim. Vēl man ir iegādāti trīs vagoni, kas līdz stacijai vienkārši jāatvelk, ar laiku plānā ir treileru novietņu izveide, elektromobiļu uzlādes stacijas ierīkošana. Plānu ir daudz, tagad tik jādomā, kā to visu savietot kopā, – atzīst Māris Olte.
– Kā radās apzināta doma pēc daudziem Rīgā pavadītiem gadiem tomēr atgriezties dzimtajā pusē?
– Kad tev ir bērni, kad viņiem jāiet skolā, sāc domāt, kur tas būs un ko viņi darīs? Redzot, ka pats esi Ērgļu skolas produkts; tā un mani vecāki deva man pamatu, tad varbūt arī maniem bērniem tā būs. Rīga jau ir lazarete, tas nav nekas dabisks, ko paņemt sev. Bērni šeit zina, kā smaržo liepas, kā ir skriet pa pļavu, būt ūdenī. No bērnības esmu ar tieksmi uz laukiem un mežiem, tas arī vienā brīdī nostrādāja. Kad bērni piešķiļas, sāk gribēties arī viņiem to dot.
Sākās arī viss laikam ar to, ka negribējās, lai slēpošanai Ērgļos tiktu pārmests pāri krusts. Sazinājos ar Raimondu Dombrovski, sākām uz Ērgļiem vilkt slēpju komplektus. Tad doma turpinājās – bērniem aug kājas. Ja vienu gadu nopirksi komplektu par 70 eiro, vai nākamgad atkal to pirksi? Tā radās doma par slēpju nomu jeb „skii swap", kur var atnākt, atnest savu slēpošanas ekipējumu un par 5 eiro samainīt pret citu.
Tie, kas esam Ērgļos dzimuši un auguši, bet uz vietas īsti nedzīvojām, dibinājām biedrību „Zivju gani", kas darbojas joprojām, ir tūrisma un informācijas centra projekta pamats un kurā apvienojušies Ērgļu makšķernieki. Pēc tam radās arī biedrība „Ērgļu sirds", kam ir vēlēšanās darīt vēl kaut ko plašāk. Šobrīd biedrība aktīvi darbojas Ērgļu pilskalna labiekārtošanā, kur, šķiet, jau rudenī būs gatavi un tiks uzstādīti Tīzenhauzena sargsuņi. Vēlamies pilskalnam atdot to viņa atmiņu un vietu, kādai tai šeit būtu jābūt.
– Vietējās dzīves uzlabošanā darbojaties gan sabiedriskā kārtā caur biedrībām, gan – nu jau nedaudz vairāk kā gadu – kā domes deputāts. Kā skatāties uz aizvadīto gadu deputāta krēslā?
– Kā tu citādāk vari diskutēt un runāt? Ja viens dara un otrs tikai skatās no malas, sanāk, ka karavāna iet un suņi rej. Tāpēc, labi, sēžamies un strādājam kopā. Pagaidām šī sastrādāšanās necik diži nevedas, var jau būt, tas ir tikai laika jautājums. Nezinu, kāpēc nedomā, ko vēl varētu izdarīt? Varbūt tas ir birokrātiskā sloga dēļ vai tāpēc, ka savu ikdienu veidojam tā, kā esam pieraduši, un, ja kāds ceļš jau ir atrasts, cilvēks neredz vajadzību ko mainīt. Bet pagaidām neko – visās cilvēkam pieejamajās iespējās darbojamies. Rakstām projektus, veidojam iniciatīvas, ir lielāki un mazāki plāni. Tagad ir tā problēma, ka apsolītie plāni arī ir jāizpilda. Iepriekš vairāk biju radis pie darba televīzijā un žurnālistikā, šādā lauku vidē mēs tikai mācāmies īstenoties.
Runājot par mācīšanos un darbošanos, ir daži konkrēti piemēri. Uz Ziemassvētkiem biedrībai bija ideja samesties naudiņu, konstatēt, kam tā vairāk nepieciešama. Mums ir mūzikas un mākslas skola, tās skolēniem dāvinājām dāvanu kartes tiešām labā veikalā māksliniekiem. Savukārt vienam ļoti talantīgam mazajam pūtējam izdomājām uzdāvināt trompeti. Mamma bija sajūsmināta, jo trompeti iegādāties nav nemaz tik viegli. Pēc pāris nedēļām atklājās, ka arī kādai vijolniecei uzdāvināta vijole no „otra gala". „Eņģeļi atnesa," tā teica vijolnieces mamma…(pasmaida). Bet patiesībā tādas mazas bukņīšanās un izrādīšanās, kurš var labāk, var novest pie labiem darbiem. Tāpēc šeit esam, lai cits no cita kaut ko iemācītos, nāktu ar savām iniciatīvām – patīk vai nē. Tā vara jau ir mūsējā, nevis viņējā. Jebkuram onkulim vai tantei Ērgļos ir tikpat daudz tiesību, kā tiem, kas strādā pagastmājā.
– Domē skaitāties opozīcijā – vai tā arī jūtaties?
– Man šķiet, tas vairāk ir tāds pozīcijas uzburts jēdziens, jo grib, lai kaut kas ir „pret". Bet īstenībā mēs jau arī strādājam tikai „par". No malas nereti teic – jums Ērgļos daudz kas interesants ir un notiek. Bet mēs paši Ērgļos jūtam un redzam, kā pietrūkst, un mūsu darbs ir uz to. Piemēram, centrālā Rīgas iela – kāds ir asfalts un gaismas stabi? Kad brauc, šķiet, ka tas kāršu namiņš tūlīt sagāzīsies. Tas par mums neko labu neliecina, jo cilvēki brauc cauri un to redz. Salīdzinājumam, iebrauc Madonā pa centrālo ielu no Bērzaunes puses – johaidī! – katra māja – precīzi un perfekti, asfalts gluds. Mums tādas iespējas pagaidām nav. Cīnāmies ar pašvaldības māju apsaimniekošanu – ko viņi var, grib, kam drīkst prasīt naudu par to.
Mēs kā deputāti spriežam par visādiem brīnumiem – kā vienu sadaļu pārlikt uz otru. Uz jautājumu, kad mēs spriedīsim par to, kas tālāk notiek Ērgļos, ir atbilde – par to mēs šodien nerunāsim, jo tas nav darba kārtībā. Kā nav darba kārtībā? Domājam! Kā var neuztraukties, ka lēnām izsīkstam? Ja nav elpas, jādara viss, lai tiktu pie tās atpakaļ. Tāda sajūta, ka uz ciemata jau ir uzlikta miroņgalva un ir secinājums – šis plāns tiek veiksmīgi īstenots. Kas mums liedz sev uzlikt mērķi – mēs gribam Ērgļos vairāk cilvēku un pie tā strādāt? Bet neviens to negrib darīt, un es nevaru saprast – kāpēc? Mana oficiālā versija ir tāda, ka Latvijā cilvēki māk strādāt pēc darba plāniem, kā viņi mācīti. Ja nāk kādas lielākas instrukcijas vai radoši norādījumi, ir ļoti grūti panākt, lai darba plāni ar šīm nākotnes vīzijām sakristu.
– Vai tūrisms ir tā joma, ko saredzat kā Ērgļu bagātību?
– Bet paskaties, kā te izskatās! Te ir skaisti. Kad rudenī paņem kādus 10 izbrīnītus cilvēkus, kas grib, lai viņiem pastāsta par Ērgļiem, pēc minūtēm 15 viņi secina: „Bet te taču ir skaistāk nekā Siguldā!" Forši, ka to ierauga, bet šobrīd tas redzams tā uz sitiena īsti nav. Ērgļu skaistums un īpašais šarms, vēsture ir noslēpušies. Ir jābūt vietējam, lai zinātu un atrastu īpašās taciņas. Velkam Ērgļus laukā, lai tie atklājas un nav pusnoslēpušies arī tūristiem.
– Vai saņemat arī sabiedrības atdevi?
– Esmu skaitījis, ka uz pasākumiem vidēji virs 30 cilvēku vienmēr atnāk. Bet jums jāsaprot arī ērglēnieša ideja – viņš var būt tajā visā līdzi un ar sirdi atbalstīt, bet piecelties un atnākt – ne vienmēr. Vēl jo vairāk, ja klāt ir tas politiskais pipariņš. Cilvēkiem ir ļoti grūti nodalīt šīs lietas. Mēs varam ecēties politiski, bet kā cilvēki taču dzīvojam blakus. Bet, kad esi nedaudz iedzīvojies Ērgļu mērcītē, cilvēkiem grūti saprast, ka tas nav jāņem personīgi. Šajā gadījumā es tā kā radu alternatīvu kultūras dzīvi. – Vai tas nozīmē, Māri, ka tev nav interesanti? – Un tas tiek ņemts ļaunā. Tā ir tāda iesīkstējusi domāšana.
– Kas ir jūsu mājas, un kur tās ir?
– Tikai Ērgļos vien neesmu, sanāk pāris reizes nedēļā braukāt uz dažādiem projektiem arī Rīgā. Bet to vienmēr sev arī esmu turējis kā uzstādījumu – strādāt Latvijas mērogā, bet tālāk no Latvijas ārā nelīst.
Vecākajam puikam ir 15 gadu, meitiņai augustā būs divi, kopā mums ir četri bērni. Tad nedaudz citādāk par sadzīvi domā, tāpēc esam iegādājušies četru istabu dzīvokli 18 dzīvokļu mājā, kas atrodas pārsimts metru no Ērgļu skolas un sporta zāles.
Tā meža vieta mums ir 9,3 kilometrus no Ērgļiem, „Trijupēs", kur uzturamies laiku pa laikam, īstenojam projektus, organizējam arī nometni „Izdzīvošana dabā kopā ar Māri Olti", kas kā reiz nākamnedēļ sāksies. Tur piedāvājam arī laivu, SUPu nomu, braucam pa Ogres upi, tai ir ļoti skaists kritums. Maršruta garums no Ērgļu novada robežas līdz Ērgļiem ir vairāk nekā 50 kilometri. Ir mājaslapa www.ogreskraces.lv.
Domāju, uz „Trijupēm" pārvāksimies patstāvīgi, kad bērni beigs skolas gaitas. Ātrāk to neredzu. Būtu tizli braukt pēc biezpiena 9 kilometrus turp un atpakaļ. Saprotu, ka to var, bet tas nebūtu draudzīgi pret vidi.
6.07.2018.