Rīt, 14. jūnijā, visā Latvijā ar dažādiem pasākumiem tiks pieminēti 1941. gadā izsūtītie. Šis datums mājās pārnākušo dzīves ceļā ir bijis viens no nozīmīgākajiem atskaites punktiem. ROLANDS IGNAŠS atzīst, ka šī bai sā dzīves pieredze viņu ir tikai rūdījusi; līdz pat šai dienai ir spēlēts, muzicēts un strādāts. Beidzamā darbavieta – Madonas bērnu un jauniešu centrs (BJC), taču tagad gan priekšā stāv ilgi pelnītā atpūta. Tikāmies, lai runātu par to baigo gadu notikumiem un akordeonista krāsaino un muzikālo dzīvi.
– Kā atceraties savas ģimenes represēšanu un deportāciju?
– Man bija gadi 13. Mājā ienāca ar pistolēm bruņoti vīri un teica, lai taisāmies. 1941. gada deportācija bija pirmā Latvijā, un ļoti maz cilvēku zināja, kas notiek. 1949. gadā jau bija vismaz kaut kas dzirdēts. Mana tēva paziņas pirms tam it kā brīdināja; viņam ar visiem bija labas attiecības. Teica, lai siltākas drēbes, pārtiku sapakojam līdzi. Māsa bija jaunāka par mani, gadus 10 veca. Ārā gaidīja smagā mašīna, tajā jau bija iekšā cita ģimene. Izsūtīja visu mūsu ģimeni. Neko nezinājām un nesapratām. Mūs aizveda līdz Valkas stacijai, kur tēvu nošķīra no mums – mani ar māsu un mammu vienā lopu vagonā, tēvu citā – tā arī viņš pazuda. Es kā puišelis īsti neko nepārdzīvoju, bet mamma gan saprata, kas notiek. Pirms tam tikai bijām dzirdējuši, ka cilvēki pazūd, ka arestē. Bet sevi mierinājām ar domu, ka tēvs strādā godīgā valsts darbā – par Valkas pagasta darbvedi, skrīveri.
– Vai aresta iemeslu vismaz pateica?
– Nevienā brīdī mums iemeslu neteica. Kad sākās atmoda un bija atļauts apskatīt dokumentus, es arī tur parakājos. Pie sava tēva vārda atradu rakstītu vienu teikumu: Arvīds Ignašs sastāvēja aizsargu organizācijā un aktīvi darbojās. Podļežit k arestu. Ģimeni izsūtīt uz attāliem Sibīrijas rajoniem. Vēlāk tiku arhīvā un atradu dokumentu no Urallagas, uz kurieni tēvs bijis izsūtīts. Tas bija dokuments par viņa nāvi; tikai dažus mēnešus kopš izsūtīšanas brīža bija nodzīvojis. Kā, kāpēc nomira? – vēl šodien nezinu.
– Kāds jūsu ģimenei bija ceļš un apstākļi līdz Sibīrijai?
– Paldies Dievam, mamma bija sacepusi līdzi maizi un paņēmusi speķa gabaliņu – mūsu arestētāji tomēr tik necilvēcīgi nebija, kā citur dzirdēts; paši teica, lai ņemam līdzi, ko varam. Šad tad vagonos visiem iesvieda pa 2-3 maizes ķieģelīšiem, atļāva pieturā ūdeni no krāna ieliet, bet vairāk gan neko. Mēs iztikām ar savu maizi, bet citiem bija grūtāk. Ne visi izturēja, it sevišķi bērni, kuriem nebija, ko ēst. Kur viņus tālāk lika?… Blakus vagonā bija gadījums, ka māte noslepkavoja savus bērnus un pati sevi. Mēs kaut kā izturējām. Lai gan tas jau bija tikai bada sākums. Īstais bads bija tad, kad ieradāmies Sibīrijā. Tas bija kara laiks, kad nekā nebija; ja strādāja, tad izsniedza 400 gramu maizes, ja nestrādāja – 200 g.
– Kur bija jūsu gala pietura, un kāds bija izsūtījumā pavadītais laiks?
– Ačinskā mūs izgrūda ārā no vagoniem. Tur bija liels lauks, apjozts ar dzeloņstieplēm, un divi lieli šķūņi, kuros bija jādzīvo; cik ilgi, kāpēc? – nezinājām. Tad sāka no attāliem rajoniem braukt atlasīt cilvēkus darbiem. 2-3 diennaktis braucām zirga pajūgā līdz jaunajai apmešanās vietai, kur bija jāstrādā linu fabrikā, arī man – puikam. Bērni sāka slimot un mirt cits pēc cita, es arī stipri slimoju, un māsa jau pavisam uz miršanu bija, bet, brīnums, izdzīvojām… Mamma izlūdzās, lai mūs palaiž uz rajona centru, kas tāda ģerevņa vien bija, tāpēc, ka slimi bijām. Tomēr tur kaut kāda slimnīciņa ar feldšeriem un pat ārsti ķirurgi atradās. Kad saņēmām atļauju centrā dzīvot, nākamā problēma bija tā, ka nebija jau dzīvesvietu. Meža malā sākām rakt bedres, atstiepām kārtiņas, saslējām apkārt, salikām pa virsu velēnas, un tā mēs tur dzīvojām. Gadiem. Šos „mitekļus" sauca par zemļankām. Nezinu, kādā veidā, kas glāba, bet mamma tika pie kaziņas. Lopiņš tai pašā bedrē ar mums kopā mitinājās, lai gan pabarot to bija iespējams tikai tik daudz, lai dzīva paliktu. Vismaz kādu krūzi piena dabūjām. Vēl mamma kaut kur dabūja vistiņu – viena ola dienā. Tas palīdzēja. Citādāk nācās vasarā zāli ēst, kas līdzīgi ķiplokiem garšoja. Visādas briesmas tur bija, pat negribas atcerēties… Tā arī vilkām to dzīvi. Neatceros, kurā gadā, bet karš jau bija pāris gadu kā beidzies. Notika tāda „kampaņa" – bērni, kas uzauguši tādā un tādā laika posmā, esot bīstama kategorija, jo viņi varot būt neapmierināti, naidīgi pret Padomju Savienību. Tāpēc šie „bīstamie elementi" visi ir jāsalasa kopā un jāiznīcina. Kā man tā veicās, vēl tagad nesaprotu; no pieskaitīšanas pie tās paaudzes mani šķīra tikai gads, un es paliku aiz strīpas. Pārējos aizveda, un par tiem vairāk neko nezinājām. Es pieļauju, ka, tā kā tolaik sāka rakt urāna rūdu, varbūt viņus uz turieni aizveda. Varbūt arī nenošāva, bet no tām šahtām tāpat neviens dzīvs netika ārā – tie jaunieši bija lemti iznīcībai.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 13.06.2009.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto